Nacionāli laikmetīgais tēlniecībā
Nereti nācies piedzīvot, ka vienīgie latviešu mākslinieki, par kuriem dzirdēts ārzemēs, ir tikai divi — Voldemārs Matvejs un Gustavs Klucis. Tēlniece Marta Liepiņa-Skulme (1890—1962), varbūt daudziem par pārsteigumu, arī varētu iekļūt starptautiskās konvertējamības apritē. Viņa vienīgā (bez Vijas Celmiņas) pārstāv latviešu mākslu, piemēram, apjomīgajā divsējumu izdevumā — sieviešu mākslinieču vārdnīcā Dictionary of Woman Artists (Ed. by Delia Gaze, London and Chicago: Fitzroy, 1997) vai skotu mākslas vēsturnieka Džeremija Hovarda pētījumā par Austrumeiropas mākslu East European Art 1650—1950 (Oxford, 2006), kurā analizēts sieviešu ieguldījums šī reģiona moderno centienu attīstībā. Skaidrs, ka Liepiņas-Skulmes reputācijas veidošanā milzu loma ir ilggadējai tēlnieces veikuma popularizētājai Rutai Čaupovai, monogrāfijas un daudzu rakstu autorei, kas aplūko viņas mantojumu arī saistībā ar šo izstādi izdotajā katalogā. Tēlniece dzimusi Mālpilī, turīgā un kulturālā ģimenē, kas atbalstīja bērnu centienus radošu profesiju izvēlē. Tāpat kā vairākums modernisma celmlaužu, XX gs. otrajā dekādē Liepiņa-Skulme mācījās Krievijas mākslas skolās, iepazīstot gan tradicionālākus, gan radikālākus formveides paņēmienus, taču bez akadēmiskās perfekcijas slīpējuma.
Izstādē skatāmie 20.gadu sākuma konstruktīvo skulptūru atlējumi bronzā ir nesen darināti Aināra Gulbja privātkolekcijas eksponāti; daudzi no sākotnējiem ģipša veidojumiem, kas slēpti no padomju uzraugiem, savulaik gājuši zudumā. Konstruktīvistu galēji utilitārās ambīcijas un atšķirīgu materiālu salikumi tomēr nesaistīja latviešu māksliniekus, kuru tēlnieciskais modernisms drīzāk ir kubisma pārcēlums trīs dimensijās. Aso skaldņu blīvējumi iegūst jau plūdenākas, cilvēka figūrai tuvākas līnijas darbā Ģitārists (1921). Savukārt kanoniskas kvalitātes varētu piedēvēt virknei figurālu un portretisku tēlu, kas uzrunā ar tautas tradīciju nepārtrauktības un gara spēka simboliem, izmantojot lakonisku, noapaļotu, tektoniski līdzsvarotu formu sakopojumus (Tautumeita, 1923; Bēgle, 1926; Vidzemniece, 1928— 1933, Piemineklis, 1928, u.c.). Hēges zālē eksponētās skices un zīmējumi arī atklāj monumentālo tautumeitu motīva organisko pārmantojamību tēlnieces meitas Džemmas Skulmes glezniecībā, kas ieguva nacionālās pretestības nokrāsu jau citos sociāli politiskajos apstākļos.
No mūsdienu viedokļa, protams, 20.gadu sākuma radikālisms ir vien mēreni formu vienkāršošanas eksperimenti, kas, līdzīgi glezniecībai, 30.gados izsīkst dabiski ķermenisku formu un uzirdinātu virsmu ekspresijā. Ogista Rodēna aizsāktais vibrējošo gaismēnu impresionisms arī atbalsojas Liepiņas-Skulmes veidolos, īpaši darba tēmas risinājumos (Zvejnieks, 1934; Linu plūcēja, 40.gadi; Maisa nesējs, 1950; u.c.). Ieturot distanci kā no neoklasiskas idealizācijas, tā arī no detalizēta naturālisma (50.gados šo to no pēdējā var atrast, tomēr pielāgošanās socreālisma prasībām nebija necik veiksmīga), skatītājam paveras kamerstila skulptūriņu mežs, virs kura izceļas daži monumentālāki tvērumi (Vectēvs, 1923; Lielā galva, 1928— 1930; u.c.). Tēlnieces stila un evolūcijas atklāsmē lielāka darbu atlase gan būtu nākusi par labu, jo 30.— 40.gadu sieviešu akti (stāvoši, sēdoši, guloši) diezgan monotoni rotē ap robusti spēkpilnu arhaiku un līdz ar to arī anatomisku aptuvenību, reizē mēģinot integrēt impresionistiskā dzīvīguma un klasiskās kailfigūras paradigmu elementus.
Pirmā sieviete tēlniece latviešu mākslas vēsturē, scenogrāfa un gleznotāja Oto Skulmes dzīvesbiedre, kas sintezējusi kubisma un konstruktīvisma ģeometrizāciju, primitīvisma impulsus un etnogrāfisko sakņu tēmu, līdzās tādām figūrām kā Kārlis Zāle vai Emīls Melderis izveidoja savu tēlniecisko versiju par Rīgas mākslinieku grupas ambiciozo mērķi — nacionāli laikmetīgas mākslas valodas radīšanu. Rekonstrukcijas faktora būtiskais īpatsvars arī lieku reizi atgādina, cik lielā mērā priekšstats par mākslas vēsturi ir iegūstams pārrāvumu un lūzumu "aizaudzēšanas" procesā — pat rosinot pārdomas par autorību un oriģināla statusu, kas skar daudzu agrīno skulptūru jauno dzīvi lokālā modernisma šedevru statusā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.