Kam vēl labāk būtu pazīt atmiņas viltību, ja ne maģiskā reālisma meistaram Ginteram Grasam? "Atmiņai patīk spēlēt bērnišķīgas paslēpes. Tā nolien kaktiņā. Sliecas uz glaimošanu un labprāt izpušķo, nereti bez kādas nepieciešamības," raksta Grass savā autobiogrāfijā Lobot sīpolu. "Ja atmiņai uzplijas ar jautājumiem, tā līdzinās sīpolam, kurš vēlas tapt nolobīts, lai atsegtos tas, kas stāv izlasāms burtu pa burtam: reti viennozīmīgs, bieži spoguļrakstā vai kā citādi atšifrēts. Zem pirmās, vēl sausās un čabošās mizas kārtas atrodas nākamā, kas, tiklīdz nolobīta, atsedz valganu trešo, zem kuras čukstot gaida ceturtā, piektā."
Skandalozākā autobiogrāfija
Tas, kas primāri varēja būt pārdomas par realitātes un iztēles attiecībām, 2006.gadā visai prognozējami izvērsās par skandalozāko autobiogrāfiju vairāku gadu laikā. Uzmanība krita uz vienu faktu — Ginters Grass, sociāli tik kritiskais Nobela Literatūras prēmijas laureāts, ir ne vien literatūras veterāns, bet arī Waffen-SS veterāns, turklāt tur nokļuvis kā armijas brīvprātīgais. Tas, ka misēklis noticis pašās Otrā pasaules kara beigās, 17 gadu vecumā, skandālu nemazināja. Lai labāk saprastu šīs vēlīnās atzīšanās eksplozīvo efektu, jāpiemin, ka daudziem Grasa kritiķiem nebija pieņemama zināma liekulība saistībā ar noklusējumu. Piemēram, politkorektais rakstnieks, kas allaž bijis pazīstams kā sāpīgu vēstures patiesību atmaskotājs, bija reiz publiski kritizējis kādreizējo VFR kancleru Helmutu Kolu un ASV prezidentu Ronaldu Reiganu par to, ka viņi 1985.gadā apmeklēja kādu militāro kapsētu, kurā bija arī Waffen-SS zaldātu kapi. Tagad var jautāt — ar kādām morālām tiesībām? Kaut arī šķietami taisnodamies, Grass nenoliedz sastrādāto. "Taču par apsūdzībām, kategorijām un apzīmogošanu es varu parūpēties pats. Kā hitlerjūgenda biedrs es taču biju jaunnacists. Ticīgs līdz beigām."
Lobot sīpolu uzsvars likts uz Otro pasaules karu un laiku pēc tā. Tas, ko lasītājs ierauga, ir uz varonībām kārs patriotisks un dumpīgs vācu jaunietis, kas daļēji savas vēlmes, daļēji apstākļu sakritības dēļ (ja par apstākļu sakritību var nosaukt nacistu avantūru vai mūžveco vēlmi protestēt pret vecāku šķietamo sīkpilsonību) nokļūst Waffen-SS. "Lai dzēstu (..) manu vainu, nevar pat sacīt: mūs pavedināja! Nē, mēs ļāvāmies, es ļāvos pavedināties," viņš raksta. Varēja arī neļauties, kā Grass rāda ar savu apmācību biedru, kuru identificē tik vien ar iesauku "Mēskautkotādunedarām", atvasinātu no biedra reliģiskās atteikšanās turēt rokās ieroci. Pats aktīvā dienesta laiks Grasam nozīmē sprādzienu šoku, piečurātas bikses un vairīšanos no nāves — te no krievu, te no nacistu žandarmērijas rokas, kas kara beigās plosās, kārdami savējos, ko tur aizdomās par vēlmi dezertēt. Rakstniekam trūka pat vārdu, lai aprakstītu kara murgus. Taču šīs ainas bija nepieciešamas, lai dzimtu tāds Grass, ko pazīst viņa lasītāji, jo, kā uzzinām, vēl būdams zēns, viņš savās rīmēs cildināja 20.aprīli — fīrera dzimšanas dienu.
Ar svina zolēm
Nekļūst gluži psiholoģiski skaidra Grasa pāreja no infantila patriota līdz reflektējošam pilsonim — viņa piesliešanos sociāldemokrātijai var drīzāk apjaust kā politiski nenoteikta cilvēka izvēli, ceļu, kā restaurēt radikālisma nesagrauztu, puslīdz vienlīdzīgu sabiedrību. Izsmeļošāka ir viņa tapšana par mākslinieku — sākotnēji akmeņkali. "Mākslinieks un slavens viņš grib kļūt, visādā ziņā," par sevi Grass raksta grāmatas sākumā. Viņš lēkā no pirmās personas uz trešo visā biogrāfijā — te runājot iz sevis, te aprakstot sevi no malas. Šī biogrāfija nav lasāma burtiski, kaut arī uztverama kā patiesa. "Visviens, asinsdesa vai tējas desa, saliecams vai nesaliecams nazis, ceļš uz šejieni vai turieni: tas, ko atmiņa sakrāj un sabiezinātu glabā rezervē, glabājas par stāstu, kas tiek stāstīts te šādi, te tādi, un nebēdā nedz par izcelsmi, nedz par citām nedrošām lietām," raksta Grass. Viņš, piemēram, tērzē ar kādu savu armijas čomu no Bavārijas, vārdā Jozefu, ticīgu, dogmatisku, kura uzvārds ir Ratzingers, pašreizējais Romas katoļu pāvests. Tā teikt, "paliek apstrīdams", kā savu atmiņu komentē pats Grass. Autors arī čakli savieno autobiogrāfijas elementus ar saviem literārajiem darbiem, norādot, kur un kādus personāžus ir izmantojis par pamatu.
Jau skolā Grass ir veikls sacerējumu rakstītājs, kaut ar gramatiskām kļūdām. Taču poētiskāku literārā instinkta un personības pilnveidošanos var nolasīt viņa atmiņās par karagūstekņu nometni, kur viņš apmeklē kulinārijas kursus, ko vada kāds smalks vecās Centrāleiropas restorānu šefpavārs. Ar nevaldāmu fantāziju un zināšanām, taču pilnīgi bez jelkādām izejvielām. "Toreiz, kad iekšas grauza izsalkums, es uzmanīgi klausījos savā meistarā. Tiklīdz piedevas kļuva izdevīgi pieejamas, manā gatavojamo ēdienu sarakstā parādījās gaisa zupas, mākoņu klimpas, vēja vistas. Tas es, kas man bija pazudis agrākajos gados, acīmredzot būs bijis tukšs trauks."
Var arī saprast kā Grass, radošs prāts, kas bija koncentrējies uz paša eksistenci un eksistenciāliem jautājumiem un kam maz rūpēja politika, kļūst par sociāli vēsturisku rakstnieku. "Kas ir cilvēks? Nekas cits kā daļiņa, dalībnieks, līdzskrējējs, fragments nepabeigtajā vēstures mozaīkā," atzīst bojāgājušās Dancigas kādreizējais dēls, pats dažādu etnisku elementu apkopojums. Viņš nespēj vairīties no vēstures, jo "pēc tam" vienmēr ir pirms tam. To, ko mēs dēvējam par tagadni, šo gaistošo tagadtagadtagad allaž apēno pagājušais "tagad", tāpēc arī bēgšanas ceļš uz priekšu, uz tā dēvēto nākotni, ir noskrienams tikai ar svina zolēm".