Pārejā

Viņa ir izvēlējusies vissaminamāko vietu visā Rīgā. Katrs, kurš steidzas, viņai var iespert, apgāzt, galu galā — samīt. Cik lielam gan jābūt sieviņas izmisumam, lai viņa tā riskētu ar savu dzīvību? Cik es pati būtu gatava darīt savā vai citu labā? Lai nu kurš, bet visi, kuri esam rakstījuši projektu pieteikumus Valsts Kultūrkapitāla fondam, esam tieši tādi paši kā ikviens, kurš lūdz naudiņu: atbalstīs/neatbalstīs? Kam manis piedāvātais būs interesants un par cik? Kā es sevi pratīšu pozicionēt — spēlējot mutes harmonikas vai tomēr akordeonu? Sevis dēļ aizbrauktu uz laukiem, čau, ardievu pasaule, izdzīvošu no sēnēm un svaiga gaisa. Bet es tā vēl nevaru rīkoties. Kā rakstniece jūtu savu pilsoniski koleģiālo atbildību pret tiem, kuriem finansiāls atbalsts ir nepieciešams. Pasmejos par saziņas tīmekļos izskanējušajiem apgalvojumiem, ka VKKF atbalsta savējos un roklaižas. Muļķības, brīžiem pretīgi vāvuļojumi. Jā, VKKF mani ir finansiāli atbalstījis, kad kā iesācēja biju lūgusi to. Paldies. Tāpat kā daudzi citi rakstnieki, es toreiz nesaņēmu palīdzību, iepriekš pielīmējoties vai izzinot naudas piešķīrēju gaumi. Tagad jūtos profesionāli atspērusies. Man VKKF deva sliekšņa sajūtu. Es jau saprotu, ka ar niecīgiem līdzekļiem VKKF cenšas sniegt atbalstu profesionālajam radošajam procesam, bet jūtos kā izsūtījumā nonākusi mamma, kuras bērniem nav ko ēst, bet kāpostlapu zupu piešķir tiem, kuriem jau ir kāds maizes kancis. Nespēju iedomāties samērīties ar uzrakstīto grāmatu "krāniņiem"... Kurš atbalstāmāks? Kuram uzrakstāmā grāmata vērtīgāka — man, kuras grāmatas lasa, vai kādam jaunam, talantīgam iesācējam? Rīklē man tā maize sprūst... Tāpēc esmu nolēmusi rīkoties kā tā sieva uz pārejas. To dēļ, kuri vēl nespēj iziet ar pastieptu roku, un to dēļ, kuru pastiepto rociņu neviens neievēro, esmu nolēmusi noslēgt līgumu ar VKKF — atdošu man piešķirto stipendiju. Par labu kādam, kuram tā nepieciešama vairāk. Pati liela meitene esmu izaugusi. Un to darbu, ko solījos uzrakstīt, paveikšu. Starp citu — par mākslinieku Marku Rotko, kurš arī visu mūžu mocījās pārdomās par radoša cilvēka esību, — vai viņu par mākslinieku uztaisīja galeristu/baņķieru/savējo brandža, vai viņš tiešām bija ģeniāls mākslinieks no Dieva. Tā nav ne poza, ne izlēciens. Es tupu uz pārejas. Esiet saudzīgi, nesperiet vismaz. Nezinu gan, kā jūtas baletnieki un uz Venēcijas biennāli braucošie mākslinieki, jo viņiem līdzekļi piešķirti. Ar" nav viegli, jo nu visi viņus aprej par to, ka naudu saņēmuši. Kā izmērīt, vai baleta festivāls nepieciešamāks par Literāro akadēmiju? Tagad, kad finansiālu atbalstu nepiešķir Prozas lasījumiem, Dzejas dienām, Literārajai akadēmijai, atskāršu, ka uz visu literāro katlu vārīšanās procesam nav piešķirts ne santīma putraimiņš. Ko lai dara tas jaunais autors, kurš drebēdams raksta aizejturnezinkur gabalu, bet to darbu var uzkārt uz nagliņas. Nav pat konsultanta, kas pasaka, ko ar to darīt. Ko lai saka jauno dramaturgu kūrētājs Grīnvalds, kurš daudzus gadus aizkustinošā nesavtībā bija viens no retajiem, kurš ņēmās ar dramaturgiem? Literārā akadēmija tagad par naudu... Kā to pārdzīvo dzejnieki, tie tak jūtīgāki par mani, dzīves rūdītu prozisti. Ko es ieteiktu? Ha! Kā reālprozaiķe, kas savas grāmatas raksta, ierokoties vēstures annālēs, izvilkšu izteiku no kādreizējā mākslinieciski orientētā premjerministra Repšes kunga, kurš toreiz teica, ka akcīzes nodokli nedrīkst nodot tik cēlai nozarei kā kultūra. A lai pīpē, lai dzer, lai grozās laimētavās! Lai sistais nesisto nes, ja pats muļķis. Lai pieliek vismaz vienu santīmu alum, un VKKF būs līdzekļi. Bet kā Šveiks teica — ja paaugstina cenas alum — gāž valdību.