Kādā komentārā internetā http://www.diena.lv/ atzīmēts, cik pakļāvīgi prese dipina Arsenāla pavadā, veidojot to priekšstatu, ko rīkotāji vēlas sasniegt, tā arī netiekot līdz izvērtēšanai. Vārds vietā. Netiek līdz jautājumam, cik laba/slikta, gadījuma rakstura/ vai konceptuāla bija festivāla programma. Cik 2008.gada Arsenāls rezonē tās reālās kino aktualitātes, satausta tos reālos "karstos punktus", tās aktuālo tendenču zonas, kas tiek uzskatītas par pasaules kino procesos būtiskām? Vai šis Arsenāls iezīmē kādu būtisku izmaiņu savā virzībā kopš tā dibinātāja Augusta Sukuta pilnvaru nolikšanas?
Par festivāla jaunās direktores Elvita Rukas presē pavīdējušo tēzi — "nost ar elitāro kino, mēs rādīsim filmas tautai!" — joprojām brīnos. Tā arī neesmu sapratusi, kas tad, pēc Arsenāla vadības priekšstata, ir "elitārs" un kas — "neelitārs"? Kurā kabatā iebāzīsim Skorsēzes The Rolling Stones filmu Izstarot gaismu? Neelitārajā? Elitārajā? Vai Antona Korbijna Kontroli — vienā vai otrā? Pēc kādiem kritērijiem — garastāvokļa? Nesapratu iemeslu, kas ļautu paziņot, ka Arsenāla viens posms — "elitārais" (!?), kuru tā arī nebiju līdz šim pamanījusi, ir beidzies un sācies cits.
Tieši otrādi, turēšanās pie vecā stila — ceremonijām kā hepeningiem Sukuta garā — uzsvēra pretējo. To, ka Arsenāls grib būt tāds pats — kreatīvs, dulns, kas savu tēlu spodrina ar atrakcijām, kādām pūles nevelta ne lielie, svarīgie pasaules festivāli, ne tā dēvētie festivālu festivāli — t.i., pasaules filmu izlases vietējai lietošanai, kāds ir arī Arsenāls. (Tas, ka ceremonijām, īpaši fināla, bija pamatīgas problēmas ar stila izjūtu, vien pierāda, ka Sukuta kurpēs neiekāpsi. Lūk, lauciņš, kur vajadzēja nevis kopēt veco, "elitāro" Arsenālu, bet nākt ar jaunu piedāvājumu.) Skatītājiem, kas pildīja Arsenāla zāles, visticamāk, ceremonijas nerūp. Drīzāk filmas, kuru bija daudz un bija visādas — izcilas, spilgtas, viduvējas, gadījuma rakstura...
Ja šī Arsenāla veidotāji būtu aizguvuši Venēcijas kinofestivāla direktora Marko Millera vārdus par atvērtību visiem virzieniem un strāvojumiem — tieši ar šādu tēzi viņš piedāvāja īsi pirms Arsenāla finišējušā Venēcijas festivāla programmu, Arsenāla programmas kopējo aptuvenību varētu saprast... (Kaut Millers jau ir dabūjis pa kaklu — ar atsauksmēm par šāgada Venēcijas programmas viduvējību ir pilna pasaules prese!) Arsenāls nav Venēcija — tas jebkurā gadījumā ir "otrreizējās atlases produkts" (gluži tāpat Baltijas pērle), tālab mani tiešām dīda jautājumi par kritērijiem, pēc kuriem tika būvēta Arsenāla programma.
Man programmā, kur bija daudz labu lietu (pietrūka Baltijas skates), pietrūka gan izcilas, spilgtas retrospekcijas (varbūt tas ir elitāri?!), gan aktualitātes, lai tas būtu izvērsts skats uz Meksikas kino (bija vien 2007.gada Klusuma skaņas) vai, teiksim, šokējošo filipīniešu kino — ģeogrāfiskām aktualitātēm, kurās patlaban viss vārās un mutuļo. Man pietrūka pasaules rezonanses, kas aiz konkrētām filmām ļautu saskatīt tendences un aprises, ne subjektīvu (patīk/nepatīk, elitārs/neelitārs) kritēriju vadītu atlasi.
Arsenāls nenoliedzami būs citāds. Patlaban tas šķiet apjucis savos uzstādījumos, PR paziņojumos un stila tīrības meklējumos.