Prieks

Ak tad fotografējat? Melnbaltas vai krāsainas bildes? Ar kādu aparatūru – analogo vai digitālo? Viņa pati arī jau kopš pusaudžu gadiem aizrāvusies. Visu laiku ar Smenu strādājusi, tagad tā saplīsusi, gribot salabot, bet grūti meistaru atrast. Man tāda pati problēma – veca, laba kamera labojama, bet meistara nav. Kundze saka : ”Nekas. Nedrīkst aizmirst, ka viss notiek īstajā laikā, un, ja tas meistars nav atradies, tad laiks vēl nav pienācis.”. Tad viņa deva man norādījumus par tālāko dakterēšanos un piebilda: “Bet galvenais priecājieties par radošiem darbiem!”.  Iznācu no kabineta kā Alise, kas saņēmusi ūdens pīpi sūcošā kāpura padomu par sēnes apēšanu. “Viena puse tevi padarīs lielāku, otra – mazāku .” – teica kāpurs. “Puse no kā?” – vaicāju es. “No darbiem.” – atbildēja kāpurs. “Aha!” – es pasmaidīju. Man jau bija tādas aizdomas, ka, lai arī gramatiski nepareiza, tomēr patiesa atbilde uz jautājumu “Ko darīt?”, varētu būt – “Darīt!”. Darīt  prieku. Darināt prieku. Ņemt to par kritēriju. Tādu siltu un lielu, kas kņudinās pakrūtē un liek smaidīt, ar kuru gribas dalīties un dalīties, dalīties un dalīties. Prieku par radīšanu. Tagad kārtoju pagājušās nedēļas piedzīvojumu kadrus un skatos. Piemēram, tāda atmiņas bilde, kas saucas “Izrāde “Prezidentes” JRT”. Droši vien esat redzējuši/lasījuši/dzirdējuši - melodramatiska kaku komēdija par mūsu dzīvi un sapņiem. Pirmais prieks par puiku, kas man priekšā sēdēja. Viņam bija gadi seši un viņš visu laiku smējās. Mamma ar tēti nesmējās. Bet man prieks, ka viņam tika tā robežu pārkāpšanas sajūta, tas pārsteigums, ka lielie uz skatuves visādus nesmukus vārdus saka, un izrādās, ka tas ir atļauts. Un vēl man prieks, ka viņam tāda mamma un tētis, kas uz teātri paņem līdzi. Labi, labi. Pēc izrādes viņi neizskatījās laimīgi, jo skaidrs, ka nāksies puikam skaidrot, kāpēc citi smejas par pirkstiem dibenā, bet citi – nē, kāpēc citiem kaka ir kaka, bet citiem – māksla. Būs viņiem par ko parunāt. Vēl šajā bildē man par Ivaru Krastu un Ģirtu Krūmiņu prieks. Riktīgi labi viņiem tie veco sievu tēli, līdz kaulam dzīvi un sāpīgi sanākuši. Skaties un smaidi, jo redzi cilvēkus labi strādājam. Bet kopumā bilde padrūma, lai arī profesionāli pieklājīgi veidota. Man likās, ka sanākusi vien tāda izklaidēšanās ar valodas un pieredzes raupjajiem slāņiem. Butaforisks abrazīvs pret kuru dvēseli nenobrāzt. Kā ar netīru koku pa pieri tā mēģina iedauzīt aksiomu, ka cilvēks ir mēslu mašīna, un viņa sapņiem piedien sūdu mušas lidojums. Nu un?  Liekam jaunu bildi iekšā. Tajā septiņdesmito gadu padomju nabadzība un dažas sirreālas ainas uz Nacionālā teātra skatuves. V. Kairiša un I. Ābeles “Skola”. Valoda daiļa un par to prieks. Vārdi kā rakstainas zeķes un cimdi, ņem kuru gribi, visi silti. Žēl tikai, ka izrādes pūra lādē tāda nekārtība - “cimdiem/zeķēm” pārus nevar atrast un veseluma nekāda.  Sēdēju savā krēslā kā rati, kurus vēzis, gulbis, līdaka velk katrs uz savu pusi, un netiku no vietas. Izstumdīta, izgrūstīta, dažādām laika zīmēm apbārstīta, tomēr neizkustināta, neaizkustināta sēdēju un domāju, ka nepietiek  ar dažādu laikmetu valodas / telpas / cilvēka uzvedības  miksli, lai parādītu vienmēr tagadnē esošu ideju par skolu, lai nosēdinātu mani vienā solā ar vecvecmāmiņu, vecmāmiņa, mammu un meitu, mazmeitu un mazmazmeitu. (lasīt arī vīriešu dzimtē) Gribējās man ar viņām par lietu parunāt, bet sanāca tāda kā kaktā stāvēšana un izrādes sprediķī klausīšanās. Saskatījāmies visas – pagātnē, tagadnē, nākotnē esošās, paraustījām plecus un gājām mājās. Likās, ka izrāde pati kļuvusi par učeni, kas ar dauzīšanu cenšas dzīves patiesības iemācīt.Nevar gan noliegt, ka akieri lieliski. Un par to atkal prieks.  Citādi būtu žēl tās kundzes, kas man aiz muguras sēdēja. Kad “izslēdziettelefonus” balss bija visiem novēlējusi patīkamu skatīšanos, kundze kā lūgšanu noskaitīja:”Dod, Dieviņi, lai patiešām ir patīkami.”  Un es nedomāju, ka viņa gaidīja vieglus jokus. Lūk, bet tas lielākais prieks pagājušajā nedēļā man par Ilzes Burkovskas – Jacobsen dokumentālo filmu “Bekons, sviests un mana Mamma”, kura Latvijas televīzijas 1. programmā būs skatāma decembra sākumā. Nenokavējiet un nepalaidiet garām! Vai arī brauciet uz Amsterdamu, kur filma novembrī prestižajā IDFA festivāla konkursa skatē piedzīvos pasaules pirmizrādi.   Par ko ir filma? Par mūsu neseno pagātni, par pārdesmitgadu senu vēsturi un par cilvēka prieku dzīvot, pat tad, kad velnišķīgi grūti, kad vara mēģina nolikt uz ceļiem, kad nav, kam palīdzību prasīt, kad atliek, vai nu padoties, vai cīnīties līdz galam. Par prieku un par ļoti lielu mīlestību pret Latviju un cilvēkiem. Tādu mīlestību, kas iztiek bez pirksta kratīšanas, bez melniem vārdiem, bez vaimanāšanas, bet dzīvo ar darīšanu. Radošu katru dienu. Ar radīšanu. Vai tā būtu savas mājas kopšana, govs slaukšana, vai sabiedrībai svarīgu jautājumu risināšana un atrisināšana. Un to nu gan es tagad varu teikt droši, ja man kārtējo reizi pietrūks spēka, kad liksies, ka apkārt viena bēdu leja, ka nav jēgas cīnīties, es atcerēšos par Ilzes mammu Tāli Kalnu, un kaut vai caur asarām, bet pasmaidīšu. Iešu tālāk.  Lai jums priecīga diena!