Radio Luxembourg

Egīla Ventera līdzšinējā rakstniecība bijusi izbijušu sajūtu restaurācija laika amplitūdā no XX gadsimta 60. līdz 90.gadiem. Sākot ar sociālās dzīves košāko aksesuāru pārskaitījumu un beidzot ar lakoniskā izteiksmē ieturētu laikmeta intelektuālu vispārinājumu, Venters teju vienmēr turējies pie konkrēti iezīmētu laiktelpu apjautas. Iepriekšējā grāmatā Āgenskalns, jaunajā - Saulkrasti.Laika dominanteGrāmatas Radio Luxembourg laika dominante - XX gadsimta 80.gadi - ir desmitgade, kura mūsdienu latviešu prozu vēl interesē pārsteidzoši maz. Bet ne jau tāpēc autors dēvējams par margināli - drīzāk negausīgās indeves dēļ: Venters vēl joprojām nav uzrakstījis nevienu komerciāli veiksmīgu grāmatu. To gan nevarētu teikt par padomju gadiem kopumā, kas pamudinājuši virkni prozaiķu ļaujies laikmeta apaudzēšanas tieksmēm. Ventera tuvākais līdzgaitnieks tēmas izvēlē ir Pauls Bankovskis (abi kā uzburti uz padomju gadiem un mūziku prozā), tomēr tik retās intelektuālās prozas sakarā dažbrīd rodas vēlme viņu kaut uz pārim minūtēm sakopot ar Johanu Korinu.Ventera radītajiem sižetiem reti kad klātesoša ir intriga - grāmata Radio Luxembourg ir šāds izņēmums. Lai arī vēstījums, kā jau Venteram raksturīgs, ir sadrumstalots, izturētās tagadnes un pagātnes darbības variācijas panāk iespaidu, ka ikviens atgadījums - pat vistriviālākais - ir spējīgs pārliecināt, ka radies kā intelekta produkts. Dīvaini aizdomīga gan grāmatas otrā nodaļa Luksemburgas radio, kurā lugas tekstā savērpta situācijas variācija. Venters gan pamatoti noņemas ar lugu taisīšanu, tomēr tas vedina domāt par autora tekstu niecīgajiem apjomiem (tas, protams, nav valodas kvalitātes rādītājs) - šoreiz tā vien šķiet, ka pūsts tiek no visām pusēm, lai tik grāmata būtu cienījama biezuma. Tā dīvaini ir, zinot, ka Teātra Vēstnesī nesen ar šādu nosaukumu jau pavīdēja publicējums. Vai tiešām mūslaiku latviešu prozai patīkami marginālais Venters vēlējies tikai nopelnīt drusku naudiņas? Kas bija pirmais - lugas vai grāmatas teksts? Šie jautājumi man neliek mieru, bet nav arī tik eksistenciāli zīmīgi, lai traucētu grāmatu lasīt. Drīzāk ziņkāri urdoši.Radio un dziesmaGrāmata, protams, kopā turas labi - to stiprina divi 80.gadiem raksturīgi nojēgumi. Viens no tiem ir Radio Luxembourg. Otrs - dziesma Es atdotu visas savas rītdienas par vienu vienīgu vakardienu. Un nav mazsvarīgi, ka šī raidstacija pārraida un minētā dziesma atskan gana nepiemērotās un absurdās situācijās. Kā norāde uz laika nepārtrauktību un atmiņu klātesamību.Par ko gan ir šī grāmata? Laikam jau par spēju neaizmirst. Ir pusmūža sieviete Sandra ar apbrīnojami kuplām krūtīm, ir viņas vīrs - uzņēmējs Merks, ir pāris policisti, ir Sandras bijušais vīrietis un vēl pāris cilvēku, kuriem sava loma personāža raksturojumā. Viņus saista notikumi, kas modelēti padomju gados, to norietā un brīvvalsts dzīvības iepūšanas sākotnē.Jāatzīst, ka ikviens mīlestības trīsstūra variants jau šķiet apzelēts līdz vājprātam, un nepieciešama īpaša izveicība, lai to ieraugot, prāts nesabļugtu kā sēne rudens pirmajā salā. Ventera jutoņa šajā izšķirīgajā brīdī ir bijusi dāsna - tā likusi viņam veidot vēstījumu pēc mozaīkas principa, izspēlējot vienas ģimenes drāmu (autors tekstā ir ielicis gana daudz ironijas, lai to nedēvētu par drāmu šī vārda nopietnā lasījumā) vairākās, absolūti atšķirīgās versijās. Skaistākā no tām ir pirmā aina, kurā Saulkrastu jūrmalā Sandru saplosa melns suns vārdā Dante, kas pieder viņas kādreizējam vīrietim: "Melnais briesmonis beidza plosīt sievietes kāju. Viņa purns bija notašķīts ar sievietes asinīm. Šausmu kliedziens, kuru viņš noturēja par izaicinājumu, mudināja to uzbrukt. Atplestiem žokļiem suns lēca virsū sievietei, kura tikko bija paslējusies sēdus, un mērķtiecīgi uzbruka tai viņas ķermeņa daļai, kas allaž piesaistīja visu pasugu tēviņu uzmanību - kuplajām krūtīm, kas izaicinoši šūpojās pie katras viņas kustības. [..] Suns viņu purināja un koda tik ilgi, līdz sievietes miesa izjuka gabalu gabalos. Suns ēda to aizgūtnēm, brīžiem kratīdams galvu, līdz miesas gabali bija izmētāti pa visu apkārti, un nezvērs skraidīja no viena pie nākamā kā prātu zaudējis un, asiņu smaržas uzbudināts, nezināja, kam dot priekšroku (12./13.lpp)". Šī aina, lai arī, protams, bezgala traģiska - kā nekā šāda nāve nav vieglākais ceļš uz aizsaules valstību - ir patīkami ironiska (autors to parasti panāk ar situāciju).Bez didaktikas un salkanībāmBet ir vismaz divas nepiemitības, kas kuplina Ventera prozas daili. Pirmkārt, tajā nav didaktikas. Otrkārt, tik pat kā nav salkanību. Tās iznirst vien epizodēs, kad autors apzināti sāk taisīt mākslu, nevis ļaujas notikumu versijām. Tas manāms grāmatas noslēgumā, kad pusmūža vīrietis satiekas ar sevi jaunībā (neesmu pārliecināts, ka grāmatai ir noslēgums - punkts vai daudzpunkte ne vienmēr par to liecina). Idejiski Ventera vispārinājums ir gauži līdzīgi veidots kā Noras Ikstenas romānā Jaunavas mācība, kurā viņa izkliegto sāpi attaisnoja ar poetizētu vispārinājumu par jaunavai saņemamo un pildāmo mācību XX/XXI gs. - pārzināt savas dzimtas vēsturi. Venters izlīdzas ar vīrišķi egoistisku, dokumentālās līdzībās veidotu variantu - es/tēls tagad un es/tēls kādreiz + atmiņas kā tēls.Ja ir vēlme atkal padzīvoties padomju gadu sadrumstalotā gaisotnē, palūkoties uz nāves melno seju - tad šī ir īstā lasāmviela.Pārsteidzoši skaists grāmatas vāks!