Riskantais, grūtais dialogs

Tomēr dialogs ir ļoti grūts vārds, proti, kā tāda augsta kalnu virsotne, kuras sasniegšanā nepieciešamas noteiktas prasmes un jāiegulda milzīgs spēks. Pavisam noteikti — tas nav vieglākais ceļš. Godīgs dialogs prasa milzu pacietību, tāpēc bieži esam gatavi no tā atsacīties par labu jebkuram citam risinājumam, kas šķiet ātrāks un efektīvāks. Parasti gandrīz katram šķiet, ka "man ir taisnība un otrs kļūdās". Par dialogu mēdzam saukt pasākumu, kura mērķis ir par katru cenu panākt manu gribu. Līdz ar to man nav pārāk daudz jāieklausās sarunas partnera "muļķībās", bet jāpiespiež viņam pieņemt manas "gudrības". Tādi bieži izskatās mūsu "dialogi", sastopoties divām par savu taisnīgumu pārliecinātām un tāpēc kurlām pusēm. Tad dzirdam tikai sevi un sev izdevīgo otra sacītajā. Dialoga priekšnosacījums ir atvērtība, vēlēšanās otrā godīgi ieklausīties un viņu saprast. Kā reiz sacījis Akvinas Toms: "Sarunas partnera kļūdas un nepilnības iztulkojot viņam par labu." Tāpēc patiess dialogs vienmēr ir bīstams un prasa lielu drosmi. Tas ir patiešām riskants un ekstrēms pasākums. Ja tu godīgi iesaisties dialogā, tad iznākums ir neprognozējams. Tad tu iepriekš nezini, kurp tas tevi aizvedīs. Var gadīties, ka dialogs pārmaina tevi pašu vairāk, nekā tavu sarunas partneri. Jo dialoga gaitā es piepeši sāku saklausīt patiesību pretiniekā, proti — tieši to, no kā man ir visvairāk bail, jo savu pozīciju visdrošāk nosargāt tad, ja pretinieku esmu konsekventi dēmonizējis. Galvenais dialoga priekšnosacījums ir atvērtība, gatavība mainīties man pašam. Ja neesmu gatavs mainīties, tad jebkurš dialogs ir bezjēdzīgs. Dialoga priekšnosacījums ir gatavība apšaubīt savu uzskatu pareizību. Cik cilvēku to vēlētos un spētu? Tomēr, lai arī dialogs ir tik laikietilpīgs, ķēpīgs un šķietami neefektīvāks par jebkuru citu instrumentu, dialogam nav alternatīvas, ja vien vēlamies nonākt pie godīgiem risinājumiem un patiesa miera. To parāda visa cilvēces vēsture, to parāda mūsu pašu valsts vēsture un mūsu katra dzīves pieredze. Cilvēki, kas negrib sarunāties pirms kara, to ir spiesti darīt pēc kara. Jo sarunām alternatīvas nav. Protams, bieži šķiet, ka dialogs ir tāda laika kavēšana un mīņāšanās uz vietas, tomēr tas tā nav. Vienkārši līdz risinājumam reizēm jāiet cauri gariem iekšēju pārmaiņu procesiem, kurus ilgstoši nav iespējams novērot ārēji. Dialogam ne vienmēr jāved pie kompromisa, pie abu pušu līdzvērtīgas, simetriskas piekāpšanās. Tas nav svarīgākais. Bieži šāda veida mehānisks kompromiss nemaz nav iespējams. Dialogam jāved pie savstarpējas izpratnes, cieņas un spējas uztvert atšķirīgo citādI nekā ienaidnieku. Lielākais dialoga ienaidnieks patiesībā ir tikai viens — katra cilvēka egoisms. Labākais dialoga rezultāts ir iespēja tā gaitā atklāt sarunas partnerī tādu pašu cilvēku, kāds esmu es. Ne labāku, ne sliktāku, ne gudrāku, ne dumjāku. Vienkārši — mazliet atšķirīgu. Aicinājumam uz dialogu būtu jābūt kā signālam — es tevi patiešām vēlos sadzirdēt. Lūdzu, pamēģini saklausīt arī mani. Tas ir sākums. Kur mēs nonāksim, tas iepriekš nekad nav zināms... Bet tas būs auglīgs un labs ceļš mums abiem. Ja vien uzdrīkstēsimies, jo pasaulē patiešām nav riskantāka pasākuma kā dialogs.