Pirms braukšanas pie Dmitrija Ranceva saņēmu izsmeļošu instruktāžu, kā pie viņa nokļūt. Tā bija tik izvērsta, ka beigu beigās vienkārši paturēju prātā adresi. Bija jāpiekrīt kinokritiķa paša vēlāk sarunā atzītajam, ka viņš ir pedantisks. Tāds iespaids arī rodas, lasot viņa dažādos preses izdevumos publicēto kinokritiku apkopojumu, ko krievu dzejnieku apvienība Orbīta gan latviski, gan krieviski izdevusi grāmatā Kinotācijas.
D.Rancevs dzīvo Daugavgrīvas ielā, blokmājas dzīvoklītī ar grāmatu un videokasešu piekrautiem plauktiem. Uztraucas par apģērbu, jo nāks fotogrāfs, cienā ar tēju un konfektēm. Lasot viņa recenzijas, nāk prātā jēdziens "kinovaloda" — tā piešķir filmu kadriem simbolisku jēgu. "Analizēt ir jaunrades process, tāpat kā taisīt filmu. Filma kā filozofiska vienība pati par sevi nepastāv. Tā rodas skatītāja uztverē, pateicoties viņa jaunradei," saka D.Rancevs.
Viņa kā skatītāja uztvere ir iedvesmojoša un pārliecinoša. Piemēram, par Deivida Linča Mežonīgie sirdī D.Rancevs raksta: "Tas, ka Seilors un Lulū šķeļ Amerikas plašumus vaļējā kadiljakā, ir tikai ilūzija, kustības šķietamība. Linčs koncentrējas uz zemapziņas, uz "mežonīgā" metamorfozēm." Vima Vendersa daiļradi D.Rancevs trāpīgi nosauc par zudušās telpas meklējumu un raksta, ka šī režisora ""klaidoņu" likteni nosaka tas, ka viņi neprot melot". Precīzi novērojumi dara Kinotācijas par aizgrābjošu un izglītojošu lasāmvielu.
Aizrautībai D.Ranceva dzīvē ir bijusi svarīga loma. Kino viņu savaldzināja, strādājot Rīgas kinostudijā, kur 1990.gadā pa blatu iekārtojās par tehnisko darbinieku. "Revolūcija apziņā bija pirmie Arsenāli. Tie bija saistīti ar pārmaiņām domāšanā, nevis kinematogrāfiju. Aizliegtās tēmas, lekcijas, aizgrābtība. Toreiz juties, ka piedalies kādā lielā notikumā," viņš atceras. Starplaikā bija nepabeigtas kinozinību studijas VGIK (Vissavienības valsts kinematogrāfijas institūtā). D.Rancevs paskaidro: "Jebkurš cilvēks galu galā izglītojas patstāvīgi. VGIK bija ļoti nevienmērīga kvalitāte. Lepoties varu ar to, ka tur bija iespēja tikties ar ievērojamām personībām."
Lai arī D.Ranceva analīzes ir filozofiskas, kino izziņu viņā rosina emocijas. "Ir kulturālas, intertekstuālas, analītiskas lietas, bet pamatā ir pārdzīvojums. Kino ir vairāk maģijas nekā teātrī. Mūs aicina noticēt. Lielais ekrāns, intimitātes iespēja. Galvenais kino trumpis ir montāža. Montāža, darbs ar laiku," spriež kritiķis. "Kino uztveru subjektīvi, bet tajā pašā laikā kino ir kolektīvs fenomens; ja es pārdzīvoju, tas nozīmē, ka arī citi pārdzīvo."
Sākumā viņu interesēja kinematogrāfiskās konstrukcijas — kas un kāpēc notiek. "Kad pats ieguvu dzīves pieredzi, man sāka interesēt, kā kino skar dzīvi," stāsta D.Rancevs. "Autori piedāvā skatītājiem spēles noteikumus. No vienas puses, tā ir ilūzija, ka ar kino tuvojamies dzīvei, jo mēs tikai nieka pusotru stundu ticam vai neticam tam, kas notiek uz ekrāna. Bet, no otras puses, kino tiešām tuvina dzīvei kā jebkura māksla, jo stimulē dzīves izjūtu vairāk nekā pati dzīve. Man tuva Prusta atziņa, ka tieši mākslā tiek gūta galvenā dzīves pieredze. Taču tajā pašā laikā saka, ka kino vispār liek aizmirst dzīvi." Viņaprāt, kino nav būtiski mainījies kopš brāļu Limjēru filmas Vilciena pienākšana, ja nu vienīgi pārvērties no atrakcijas par mākslu. "Limjēru vilciens brauca skatītājiem virsū, un viņi aiz izbīļa muka kur kurais. Skatītājs tic tam, kas notiek uz ekrāna, sāk identificēties. Viņš aizmirst, ka ir kinozālē. Kino, arī smalkākais, psiholoģiskākais, piemēram, Hanekes Klavierskolotāja, ved uz neticamām lietām un brīnumiem.