1923.gada galošu reklāmas niknā ģeometrija un spēlēšanās ar revolūcijas simboliem pārsteidz un uzjautrina. Ejot uz krievu konstruktīvistu Aleksandra Rodčenko un Ļubovas Popovas vērienīgo izstādi Londonas Teita galerijā, es, protams, rēķinājos ar pārsteigumiem, bet sirpis uz galošas pārspēja gaidīto.
Krievu konstruktīvistu revolūcijas tuvplāns Londonas Teita galerijāĢeometrija un faktūra
Frāze no jebkuram pionierim labi zināmās dziesmas "mēs jaunu pasauli sev celsim" ir apaugusi ar daudzām negatīvām konotācijām — boļševiku revolūcijas brutalitāte, tai sekojušais bads, karš, sarkanais terors, inteliģences padzīšana un revolūcijas līderu seksuāli transmisīvās slimības. Un, protams, smagā vēsture, kas sekoja pēc diviem gadu desmitiem. Bet toreiz, agrīnajos pēcrevolūcijas gados, boļševiku ambiciozais "jaunās pasaules plāns" daudzus iedvesmoja, solot iespējas būvēt kaut ko radikāli jaunu pilnīgi no nulles, kas ir īpaši vilinoši, ja tu esi jauns un dumpīgs mākslinieks. Tātad, kamēr Vladimirs Iļjičs Ļeņins aicināja masas doties uz priekšu — uz komunisma uzvaru, grupa jaunu mākslinieku īstenoja paši savu revolūciju, ievirzot mākslu pilnīgi jaunās sliedēs.
Revolucionārie mākslinieki sevi par māksliniekiem gan nedēvēja — ja jau viss ir jauns, tad arī nosaukumam jābūt jaunam. Viņi bija "konstruktori", kuri vēlējās atbrīvot mākslu no visiem tās novecojušajiem pienākumiem un ļaut tai doties brīvā lidojumā jaunajā pasaulē, kur valda taisnība un miers, tas ir, es gribēju teikt, ģeometrija un faktūra. Turklāt viņi uzskatīja, ka studija un molberts ir tikai viena no konstruktora darbības vidēm — konstruktoram bija jāpiešķir jauna forma arī skulptūrai, tekstila dizainam, arhitektūrai, teātrim, fotogrāfijai, modei un kino. Aleksandrs Rodčenko un Ļubova Popova tiek uzskatīti par konstruktīvisma pamatlicējiem (tādēļ izstādei tāds nosaukums — Defining Constructivism jeb definējot konstruktīvismu), lai gan viņi nebija vienīgie mākslas revolucionāru grupiņas aktīvisti — arī latvietis Gustavs Klucis ir no tās pašas kompānijas. Pirms revolūcijas Rodčenko un Popova bija šķiru ienaidnieki — viņš nāca no Pēterburgas proletāriešu vides, bet viņa bija turīga Maskavas tirgotāja meita. Taču revolūcija viņus satuvināja, jo, kā atmiņās vēlāk rakstīja Rodčenko, "viņa pamatīgi mainījās un kļuva par īstu tovarišču".
Kā tad izskatās konstruktors? Rodčenko sievas Varvaras Stepanovas zīmētie Rodčenko un Popovas portreti, kas skatītāju sagaida pie 12 telpās izvietotās izstādes ieejas, mēģina definēt konstruktīvisma definētājus. Zīmējumos dominē taisnas, melnas līnijas un uzkrītoši ir tas, ka abām figūrām nav faktiski nekādu dzimumu atšķirību — galu galā "sievietes atbrīvošana" bija viens no jaunās ideoloģijas elementiem. Abu tērpos nekā lieka — praktiski un askētiski. Plikpaurainais konstruktors Rodčenko vienā rokā tur cirkuli un ar otru roku ir pieskāries melnai, taisnai līnijai, zem kuras tā arī rakstīts — "līnija". Konstruktorei Popovai rokas ir brīvas, bet uz piedurknes uzraksts "cēlsirdīgais".
Cirkuli un lineālu Rodčenko patiešām licis lietā daudz. Līnijas, krusti un apļi ir viņa agrīno darbu galvenie elementi. Viņam acīmredzami paticis spēlēties ar tīrām formām un arī ar faktūru — re, kur viņš eksperimentējis ar melnu uz melna, klājot uz gludas, melnas pamata virsmas reljefu, melnu virskārtu, kura šķiet atdzīvojamies, kad skatītājs maina uztveres leņķi (melns uz melna? spēles ar gaismu? kaut kur dzirdēts, vai ne? tikai kādus 40 gadus vēlāk). Arī Popova spēlējas ar ģeometriju, bet viņas formas ir brīvas un trakulīgas, nekādu lineālu. The Times mākslas kritiķis Valdemārs Januščaks domā, ka Popova savu ģeometriju barojusi vai nu ar ecstasy, vai "ar veco labo šņabi". Bet man šķiet, ka viņa vienkārši sviedusi neregulāros rombus un trīsstūrus gaisā un skatījusies, kā sakritīs.
Bezjēdzīgas kā baznīca
Konstruktoriem ātri vien apnika gleznot — jaunās pasaules celšana pieprasīja vērienīgāku darbošanos. Tā nu pieci konstruktori, ieskaitot Rodčenko un Popovu, sarīkoja divas atvadu izstādes 5x5=25, kurā katrs izstādīja piecus darbus. Rodčenko savu pienesumu reducēja līdz triptiham Tīrs sarkanais, Tīrs dzeltenais un Tīrs Zilais. Uz Tate izstādes 7.telpas sienas triptihs izskatās kā nikns, izaicinošs punkts — viss, pagleznoju un pietiek.
Tātad no glezniecības konstruktori atvadījās (Rodčenko: "manas gleznas ir tik bezjēdzīgas kā baznīca") un ķērās pie jaunām formām. Un šajā brīdī sākas pats interesantākais. Konstruktori sāk pārveidot ēkas, apģērbu, traukus, cigarešu paciņas, teātri un kino un arī šajā gadījumā sviež gaisā visdažādākās formas, pilnībā laužot agrāko estētiku un brīvi spēlējoties ar revolūcijas simboliem — attīstīta sociālisma laikmeta partorgs noteikti tajā saskatītu antisovetčinu. Ģeometrija ir visā — stūrainajos plakātu burtos, tērpu dizainā, vides objektos, kolāžās. Piemēram, Rodčenko kioska projekts — daudzstāvu konstrukcija ar krustu šķērsu "samestiem" trīsstūriem uz jumta. Un uz katras brīvās virsmas kāds revolucionārs sauklis — bet teksti tādi strupi, paklupuši, it kā starp citu. Lieliem burtiem rakstīts "NOST", bet krietni mazākiem — "ar starpt. imp.". Nedaudz zemāk atkal tas pats — "VISU" un tad "var. pad.". Konstruktori spēlējas arī filmās — Rodčenko filmā, kas veltīta Ļeņinam, uz ekrāna cits citu nomaina dažādi datumi, kuriem blakus rakstītas ziņas par V.I.Ļeņina veselības stāvokli. "12. maijs, temperatūra 36,6, pulss 90". Un tad pēkšņi — Ļeņins zārkā ar tekstu "Izskatās kā Ļeņins, bet nerunā. Izskatās, kā Ļeņins, bet nestaigā". Ir 1924.gads, Ļeņins patiešām vairs nerunā. Un vēl nav kļuvis "mūžīgi dzīvs".
Apstājos pie jaunās ekonomiskās politikas (NEP) ēras plakātu sienas. Rodčenko un Vladimira Majakovska kopdarbs — ar dzeju un mākslu dots pretsitiens atdzimstošajam kapitālismam, izmantojot kapitālistu ieročus, proti, reklāmu:
Dožģik dožģ vpustuju ljoš
Ja ņevidu bez galoš
S pomošju Rezinotresta
Mņe vizģe suhoe mesto.*
Man pasprūk vientuļš, aprauts smiekliņš (plakātu teksti nav iztulkoti angliski un tādēļ apmeklētāji tiem slīd garām ar nemainīgi nopietnu sejas izteiksmi). Sārtvaidžu brigadieru un Brežņeva uzacu laikmetā dzimušajiem, kas atnāk aplūkot 210 konstruktīvistu darbus, tomēr ir zināma priekšrocība. Jā, mēs redzam, ka revolūcija mākslā, jā, mēs novērtējam progresīvās jaunās formas un faktūras. Bet mēs varam arī pasmieties par sirpi uz pazoles. Klusiņām, lai netraucētu tiem, kas atnākuši skatīties revolūciju.
* Veltīgi līsti, lietutiņ, bez galošām ārā neiešu. Pateicoties Rezinotrest, man kājas sausas, lai kur es ietu.
Izstāde
Rodchenko&Popova: Defining Constructivism Londonas Tate Modern aplūkojama līdz 17.maijam