Ja mums jau nebūtu visādas "vērts izlasīt" grāmatu sērijas, kuras, izdevēju ambīcijām un finansiālajām interesēm kalpodamas, ir zaudējušas krietnu daļu sākotnējās jēgas un nozīmīguma, tad šī būtu lieliska grāmata, ar kuru iesākt sēriju Grāmata, kuru vērts izlasīt katram, kurš sevi uzskata par latvieti.
Jāatzīmē, ka vāka noformējums ir ļoti klasisks un mierīgs, nekādā veidā necenšoties lasītāju maldināt vai solīt ko citu. Daces Lūses apjomīgais darbs ir par Latvijas vēsturi XX gadsimtā, aplūkojot to caur latviešu literatūras prizmu. Četri simti lappušu, protams, nav tas apjoms, kurā iespējams "ielocīt" itin visu, kas latviešu literatūrā radīts vesela gadsimta laikā, tomēr Daces Lūses darbs ir gana izsmeļošs. Un šīs grāmatas iznākšana ir lielisks rādītājs tam, ka beidzot arī izdevēji sākuši domāt ne tikai par vieglās un ātri pārdodamās literatūras klāsta papildināšanu, ne tikai par senāk izdotu grāmatu atkalizdošanu, bet arī par pašreizējo literāro dzīvi Latvijā.
Slidojot pāri mitoloģijai
Politika un literatūra vienmēr ir bijuši slideni temati, jo jebkurš apskats nozīmē interpretāciju un interpretācija jebkurā gadījumā būs subjektīva. Lai gan ne vienmēr spēju piekrist D.Lūses viedoklim par to vai citu rakstnieku vai notikumu, un pieņemu, ka šādas pretrunīgas izjūtas var pārņemt arī citus lasītājus, ir lieliski, ka latviešu literatūras mitoloģija iegūst citus vaibstus. Pieļauju, ka D.Lūses grāmata var izraisīt arī pamatīgu vietēja mēroga viļņošanos, pat skandālu, jo daudzi literārie mīti ir ļoti iesīkstējuši. Andrievs Niedra, kas gadu desmitiem kā zaudētājs ticis pasludināts par tautas nodevēju, Lūses grāmatā iegūst pavisam citu seju. Un jāatzīst, ka šī seja, skatoties uz viņa darbību no mūsdienu viedokļa, A.Niedram piedien daudz labāk.
Nodaļā par Piekto gadu kā atsvars līdzšinējai dominējošajai romantizācijai parādās skatījums par revolucionāriem kā neizglītotu, taisnvirzienā domājošu salašņu baru. Lielisks piemērs šim skatījumam ir citāts no Dāvida Beikas -- revolucionāra, kuru par rakstnieku nedēvēja pat padomju laikos, - stāstījums par mācītāja un valodnieka Augusta Bīlenšteina mājas un dokumentu nodedzināšanu. Citēju D.Beiku: "Es uzšķiru gandrīz nobeigtu milzu manuskriptu. Lasu un tulkoju: par "koka bunduli".[..] Un milzīgais dokuments par bunduļiem un karošu kokiem lidinās sārta virsotnē." Lūk, revolucionārs, lūk, cietējs no padomju režīma patvaļas, latvietis... Mūsējais.
Mēs jau neko
Ikkatrā nodaļā sastopam jaunus antivaroņus - mūsu pašu literātus, inteliģenci, varētu sacīt - tautas "godu, prātu un sirdsapziņu". Un viņu darbi neatšķiras no pavisam tumsonīgās tautas daļas darbiem. Viņi maldina citus un tiek maldināti paši, labas idejas nonāvē saknē, jo nespēj savstarpēji vienoties, strīdi, sīkmanība un bailes ir viņu virzītāji dzīvē. D.Lūse piemin padošanos liktenim un atkarīgo garu kā vienas no negatīvākajām mūsu tautas kopīpašībām. Un jā, tā padomājot - kas tad ir iecienītākie literārie varoņi, par kuriem joprojām vēl māca skolās? Cibiņš, Atraitnes dēls, Dauka - bojāgājēji, nesaprastie, nabadziņi, kas nespēj cīnīties un pastāvēt par sevi. Tiesa, pieļauju iespēju, ka arvien prāvāks kļūst to cilvēku skaits mūsu pašu vidū, kuri vismaz mūsdienās sākuši domāt citādi. Par laimi, Buņģis vēl nav kļuvis par pozitīvo tēlu, tomēr daudz lielākā cieņā nākusi apņēmība, vēlme gūt panākumus un nevēlēšanās samierināties ar to, kā ir.
Puisis no mana rajona
Vecmīlgrāvī vēl joprojām ir Edžiņa un Vanadziņa ielas - par godu "mūsu rajona puiša" literāro darbu varoņiem, lai gan Viļa Lāča literāro darbību sen aizēnojušas politiskās nelietības.
Nav brīnums, ka nodaļā par kolaboracionistiem viņam atvēlētas daudzas lapas. Lācis, Andrejs Upīts, Arvīds Grigulis - cik liela ir viņu vaina, cik nozīmīga ir bijusi viņu darbība literārā un politiskā ziņā? Autore ir atradusi atbildes uz daudziem jautājumiem, tomēr tikpat daudzi jautājumi par šo laika posmu palikuši un, visticamāk, paliks neatbildēti.
Mūsdienās rakstošie izpelnījušies mazāk D.Lūses uzmanības, un man rodas vēlēšanās, lai kāds tikpat urķīgs un talantīgs literatūrvēsturnieks steigšus pārņemtu stafeti un rakstītu par turpmāko laika periodu - sešdesmitajiem, septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem. Kamēr vēl dzīva lielākā tiesa tālaika literātu, kamēr atmias nav izbalojušas, kamēr vēl kuluāros klīst baumas par tā vai cita rakstošā labajiem un sliktajiem darbiem.
Šī ir grāmata, kas sagādās patiesu prieku vecākajai paaudzei. Šī ir grāmata, kas noderēs skolēniem un studentiem, lai pārsteigtu ar zināšanām, kas nav rodamas mācību grāmatās.
Šī ir grāmata, ko derētu izlasīt ikvienam latviešu valodas un literatūras skolotājam. Nu ja, un vēl šī grāmata būtu jāizlasa katram, kurš vispār interesējas par dzimto valodu, zemi un arīdzan savas tautas vēsturi.