Smaržu pilns gaiss

Pretstatīt aktiera mūžu un uz orgānu transplantācijas operāciju gaidošu slimnieku. Pretstatīt veģetārismu un lopkautuves. Pretstatīt vecus cilvēkus pamestiem kaķiem. Pretstatīt nesamaksātus kredītus rafinētai valsts izzagšanai. Pretstatīt sievietes vīriešiem. Blondīnes — brunetēm. Dzeju — prozai. Smiltis — jūrai. Sabiedrību — varai. Dievu — velnam. Un labi sarīdīt. Vilinoši. Brīdi šķiet, ka tiec pie kādas iluzoras kārtības. Kvēli mīli un dedzīgi nīsti. To otru. Nevis rijību kā tādu, nevis negodīgumu kā tādu, nevis korupciju kā tādu. Toties sašķirota pasaule ir brīnišķīga pasaule. Tikai tādā negribas dzīvot.

Atcerējos nesen notikušu sarunu, kuras laikā nonācām pie vērojuma, ka sen, debestiņ, cik sen, neviens nav rakstījis par smaržām. Ko? Kas? Galīgi jau? Laikā, kad...?

Tā gan. Lappušu vērta būtu zāles smarža pēc pirmajām salnām. No āra ienesti un izlobīti kastaņi sakurinātā virtuvē. Ar gludekli izsausinātas kļavlapas grāmatzīmēm. Silta vaniļas mērce drēgnā svētdienā un konspiratīvs kakao tukšā kafejnīcā. Baznīcas mūžīgā saltuma kokteilis ar tavu versmaino asini. Tu gribi rakstīt par smilšainā ceļa smaržu pēc viegla vasaras lietus, par kucēna elpu un mātes pēdējo, par smaržām vilcienu tamburās un lauku bibliotēkās, par krievlaiku smaržu ar Badusan komunālajā vannasistabā un jaunlaiku zālīti Vecrīgas privātajā buduārā, par rozēm un jūraszāli, par svešzemju muskusiem un vietējām ķimenēm, par govju plāceņiem un klusuma smaržu naktīs pirms sniega, tu gribi paturēt domu herbārijos tagadnes detaļas, no kurām pēcāk, kad cilvēki būs nomierinājušies, naids pret kultūru dzisis un atkal vēlēsies lasīt, iet uz teātri, dziedāt, dejot un domāt, varētu paķert neizdzīvotā laika šūnas (smaržas) un radīt neizdzīvoto laiku no jauna.

Bet tagadne tevi mēģina apklusināt. It kā pat dzīvot būtu nepiedienīgi.

Labi, nolieku savu dzīvi malā un jūsmoju par Dālderi, kurš veselu nedēļu pļāpā Arābu Emirātos, kamēr mēs te saceram komūnu dibināšanas plānus un bezatlikuma amatierisko lauksaimniecību gadiem, kurus pavadīsim šķirti no sabiedrības, jo mūsu labākie draugi — sociālie partneri — kultūru pielīdzinājuši atkritumu biznesam (neapvainosimies, gādāsim, lai tvertnes ir pilnas, lai vismaz bezpajumtniekiem mēs sagādātu vieglākas dienas). Jūsmoju par Ēriku Stendzenieku televīzijā, kurš ciniski ņirgājas par ikvienu cilvēku, kurš cietis no Latvijas režīma. Pat galma mākslinieki nav tik pārliecinoši un bezceremoniāli ēduši no kungu pastieptajām roķelēm. Smarža, ko sajūtu, kad 1.slimnīcas ārsti saka, ka jūtas kā nožēlojami vergi, kam neatvēl pat informāciju par to, kam pārdota skaistā pilsmuiža Rīgas centrā, ir piķis un zēvele. Kad redzu, ka uz dimbas rēķina komponējas jaunas politiskās karjeras, kam cilvēks, viņa liktenis un, atvainojiet, personība ir vienīgi līdzeklis, dzīpars sarkanajā paklājā uz savas iedomātās misijas kronēšanas ceremoniju, es saožu putnu kūti. Bet Fēniksi nedzīvo kūtīs. Fēniksa ceļš ir individuāls un katram vienam pašam izdzīvojams. Veci kauli balta gulbja veidolā nevedīs uz laimīgo zemi, kas vienlaikus ceļama no jauna.

Savādi, bet gandrīz vienīgā lieta, kas nesmaržo, ir nauda. Varbūt tālab, ka tā patiešām nepaliks pāri? Nekad nepaliks.

Bet gaiss vibrē no smaržu bagātības. Vismaz kaut kā mums pietiek pārpārēm.