Iepazīšanās ar brālīgo sociālistisko vai t.s. trešās pasaules koloniāli apspiesto valstu mākslu, pretendējot radīt globālu progresīvās mākslas telpu, savulaik bija darba kārtībā visdažādākajos padomju parauga režīmos. Ziemeļkoreja līdzās Kubai ir viens no vēl atlikušajiem sociālisma bastioniem; ar Ziemeļkorejas slēptajiem dārgumiem interesantu kontekstu veido Arsenāla izstāžu zālē apskatāmā Padomjzemes mitoloģija. Izstāde ir komplektēta no Springtime mākslas fonda (Nīderlande) Kaesong kolekcijas; tās iniciators ir holandietis Franss Broersens, kas kopā ar darījumu partneriem iepazinis Ziemeļkoreju un izveidojis mākslas kolekciju, kurā jau ietilpst ap 2000 darbu. Atlase tomēr balstīta uz mākslinieciskiem kritērijiem, tāpēc darbi ir diezgan dažādi un politiskā propaganda nav priekšplānā.
Abstraktā māksla ir aizliegta
Patiesi, salīdzinot ar staļinisma mantojumu, ordeņotu vadoņu portretu un pompozu daudzfigūru kompozīciju klasicisma garā šeit neatrast; oficiālās prasības atspīd vienas vai dažu figūru smaidošajās sejās un saulaina optimisma noskaņā (Jong Song Gun, Laba raža, 2007; u.c.). Jāpieņem, ka "pareizās" mākslas kritēriji piedzīvo strukturāli līdzīgu eroziju un entropiju kā padomju valstī — pamazām tiek pieļauts arvien plašāks vērtīgo un izmantojamo tradīciju loks. Šo darbu tapšanas apstākļus tomēr joprojām var aptuveni pielīdzināt 40.—50.gadu mijai šeit: "Visi Ziemeļkorejas mākslinieki ir reģistrēti kā Korejas Mākslinieku federācijas locekļi un saņem mēnešalgu, par kuru viņiem jāveic noteikts skaits darbu.
Daži mākslinieki strādā "uz vietas", rūpnīcās vai jaunbūvēs, bet citi dodas uz biroju. Gan vieniem, gan otriem jāstrādā noteikts stundu skaits un vakarā aptuveni divas stundas jāveltī apcerei vai pārrunām, regulāri sniedzot atskaites un novērtējumus. Abstraktā jeb konceptuālā māksla ir aizliegta un mākslas darbu priekšmeti un tēmas ir ierobežoti." (No izstādes anotācijas.) Bet vadonis Kims Čen Irs esot sacījis: "Gleznai jābūt uzgleznotai tā, lai skatītājs varētu saprast tās jēgu. Ja cilvēki, kas redz gleznu, nevar saprast tās jēgu, lai cik talantīgs mākslinieks to būtu uzgleznojis, viņi nevar teikt, ka tā ir laba glezna." (Turpat.) Šādas vienīgās iespējamās jēgas postulējumam varētu piekrist vai visu kalibru diktatori un viņiem pietuvinātie skribenti. Vēl pie Ziemeļkorejas specifikas pieder fakts, ka personālizstādes rīkot nav iespējams, nav privāto galeriju, katru gadu notiek kopēja Nacionālās mākslas izstāde un lielākais gods ir nokļūt Nacionālās galerijas ekspozīcijā.
Divi strāvojumi
Staļinisma un maoisma principu pārfrāzējumi praksē rezultējušies divos samērā atšķirīgos strāvojumos. Vienu veido tradicionālās Austrumu tušas glezniecības varianti (no akvareliski veiklām līnijām un pludinājumiem līdz vissīkāko detaļu izstrādāšanai), bet otrs — eiropeiskās eļļas glezniecības adaptācijas. Austrumu mākslai piederīgās ainavas — kalni, ūdenskritumi, arī ziedi, augļi, putni, dzīvnieki u.c. dabas un reizēm arī figurāli motīvi iekļaujas saprotamā reālisma prasībā, vienlaikus ļaujot atainot poētisku noskaņu un elpu aizraujošus dabas varenības skatus (Ang Myung Jin, Rimyungsu ūdenskritums, 2006; Mun Chwa Chun, Upe pēc lietus u.c.), kuru skrupulozā detalizācija kulminē monumentālā tīģeru pāra momentuzņēmumā (Kim Chol Min, Pļavas karalis, 2007). No otras puses, parādās arī ikdienišķi tuvākās realitātes tvērumi gleznieciska reālisma stilā ar impresionistiska plenērisma un virtuoza triepiena iezīmēm — pagalmu un parku ainas, garāmgājēji lietū, peldētājas, arī urbānās tēmas — pilsētas dzīve, transports, ielu skati vibrējošā atspīdumu migliņā, liekot iedomāties Kloda Monē Senlazāra staciju (1877) vai Kamila Pisaro tēlotos Parīzes bulvārus pirms vairāk nekā simt gadiem (Kim Myong Chol, Tak Hyo Yeon).
Šķiet, ka lielākā atļaušanās un radošā brīvība nozīmē XIX—XX gs. mijas Rietumu mākslai tipisko ikdienas mirkļu poēziju un juteklisku atbrīvotību, piemēram, zviedra Andersa Corna gleznieciski veiklās manieres līmenī. Padomjzemes mitoloģijas kuratores Elitas Ansones uzjundītais jautājums par nošķīrumu starp sociālistisko reālismu un vienkārši reālismu uzpeld arī šeit, jo daudzos darbos nekādas īpašas ideoloģizācijas pazīmes nav manāmas — drīzāk poētiski vērojumi, kurus ar verbālo sofistiku var pieskaņot vajadzīgajam valstiskajam kursam. Tomēr, sastatot pārpilnību ilustrējošās klusās dabas (Pong Nam; Ri Myong Hak, Rudens bagātība, 2007; Jong Chang Mo, Mana bagātā zeme, 2005) ar regulārajiem ziņojumiem par bada draudiem šīs pasaulei slēgtās valsts iemītniekiem, arī tās iegūst oficiāli akceptēta politiska vēstījuma nokrāsu.