SpēlES

Jaunās desmitgades latviešu dzejas aina uzrāda zināmas ilgas pēc "lielā vēstījuma". Vienā gadījumā šī tendence realizējas iekšēji komplicētā formā, kas tuvināta apziņas plūsmai (bagātīga sintakses, gramatisko formu, teikuma konstrukciju izmantošana viena dzejoļa robežās, asociāciju virknes). Spožākie šīs ievirzes pārstāvji tagadnes dzejā ir L.Langa, P.Brūveris, R.Mežavilka, A.Manfelde, par dzīvo klasiķi U.Bērziņu nemaz nerunājot. No jaunākiem pārstāvjiem, kam lielākoties tikai gaidāmas pirmās grāmatas, var minēt A.Ogriņu, A.Surguntu, A.Vigulu. Šī ievirze ir ģenētisks mantojums vēl no XX gs. 60.gadu dzejas (O.Vācieša, I.Ziedoņa u.c.).

Otra ievirze šīs ilgas pēc "lielā vēstījuma" realizē ironiskā veidā. Šobrīd spilgtākie šīs ievirzes pārstāvji ir Kārlis Vērdiņš un Ronalds Briedis. Viņu dzejas valoda ir tuvāka konvencionālai izteiksmei, taču šķietamā formas vienkāršība nozīmē to, ka šeit notiek ironiska, par klišeju kļuvušo dzejas formu, žanru, motīvu apspēle, aiz kuras atklājas, kas būtiskāks par spēli. Gan jāpiezīmē, ka postmodernā garā ironizēt par formā komplicētu un masu kultūras "nesagremotu" mākslas darbu ir ievērojami grūtāk (un, iespējams, neefektīvāk), nekā par mākslas darbu, kuram masu kultūra ir atradusi savu, atpazīstamu klišeju.

Bet tātad par Kārli Vērdiņu. Lasītāja rokās ir nonākusi mākslinieciski pabeigta un ļoti mērķtiecīgi veidota grāmata. Pirmkārt, par to liecina tās asprātīgais mākslinieciskais veidols (māksliniece Zane Ernštreite) — ironiska renesanses laikmeta grāmatas ietērpa imitācija ar paša autora portretu a la Šekspīrs grāmatas iekštitulā un dzejoļos pieminēto vietu karti atlokāmo vāku iekšpusē.

Otrkārt, tāpat kā pirmajos Vērdiņa krājumos, grāmatu nodaļas ievada "dziļdomīgi" epigrāfi. Ko vērts no Raiņa pārfrazētais veltījums grāmatas sākumā "Tev, vidusšķira!".

Treškārt, grāmatas beigās brīnišķīgs, gluži vai kopotu rakstu sējumam piederīgs personu un vietu rādītājs, kurā pa vidu reālām un literārām slavenībām pavīd arī tādas kā Svuoķis, Žvūkšķis, marsietis u.tml.

Tas viss sagatavo lasītāja garšas kārpiņas patīkamam un izsmalcinātam baudījumam. Šajā ziņā gaidas netiks pieviltas.

Un tātad — kādi ir šā baudījuma priekšnosacījumi?

Pirmkārt, salīdzinājumā ar pirmajām divām grāmatām Vērdiņš varētu būt pieņemamāks tai lasītāju daļai, kas jutās šokēta no viņa dzejā tēlotajām viendzimuma mīlas attiecībām. Šajā krājumā tās ir kļuvušas neuzkrītošākas un asprātīgi iekļāvušās lielajā — ij pasaules, ij Latvijas — kultūras ainā (Pasaku par vērdiņu, Sančo Pansas atmiņas u.c.). Citiem vārdiem, ietērptas pieņemamākās drēbēs kā lieliskajā tekstā Karavīri.

Otrkārt, lasītājs ir patīkami pievilts bažās par grāmatas tematiku. Par spīti virsrakstam te nav darīšana ar dvēseles "iekšu" atklāsmi vai intīmu grēksūdzi. Grāmatā mums pretī nāk nevis "Es" bet daudzi "esi", resp., autora "maskas", "ādas", "tērpi". Tieši distance starp lasītāju un autoru ļauj autoram bez smagiem dvēseliskiem zaudējumiem spēlēt augstas un skanīgas raudzes spēli ar vēsturiskām un literārām identitātēm un vēstījuma stiliem (piem., Skalbes pasaku stils — Pasaka par Vērdiņu, Magnāta atmiņas, latviešu sociālistiskā reālisma sākumposma stils Latvijas padomju RS biedra kandidāta atmiņas, trimdas modernās dzejas klasiķu stils Balāde par trimdas meitenēm u.c.). Šī spēle ir tik eleganta, ka vienā otrā vietā lietotie rupjvārdiņi neaizvaino, bet piešķir personāža runai vajadzīgo smeķi.

Turklāt, jo literāri izglītotāks ir lasītājs, jo labāk viņš novērtēs šīs literārās spēles fineses. Taču arī pa ausu galam savā pusaudzībā dzirdējis par Raini, Mēnessmeitiņu, Skalbi, Lāci, viņš varēs "iebraukt" tēmā.

Treškārt, Vērdiņš ir ļoti labskanīgs autors. To es saku, par spīti tam, ka grāmatas lauvas tiesu veido dzejprozas teksti. Salīdzinot ar abiem iepriekšējiem krājumiem autora prasme stilizēt un sintezēt dažādus stilus ir sasniegusi augstāko meistarības pakāpi. Šajā krājumā kā šo stilu virsvērtība ir autora "uztaustītais" jaunais latviešu valodas šarms (pārfrāzējot E.Ādamsonu) — savdabīgs Latvijas pirmās brīvvalsts nogales gadu literārās valodas analogs.

Un pat ja te nebūtu nekā cita ievērības cienīga, krājums tomēr ieietu literatūras vēsturē ar nepārspējamo variāciju par latviešiem tik mīļo Ibsena tēmu — Vēstulēm Solveigai.

Taču nobeigumā par kādu problēmu. Tā gan uz grāmatas autoru attiecas tikpat daudz kā uz jebkuru talantīgu dzejnieku. Šo problēmu sauc: "Ko tālāk?" Kā nākamajā grāmatā dabūt līdzsvaru starp elegantu, asprātīgu stilizāciju un neviltotu oriģinalitāti un turklāt neekspluatētu trešās grāmatas panākumu formulu? Pirmajos krājumos attīstības ceļš bija visai skaidrs. No dzejas zemdegās sajūtama personiska lirisma (un savā ziņā ievainojamības apziņas) uz aizvien meistarīgu spēli, tādā veidā piejaucējot "zemo" un "augsto" publiku. Tomēr nezīlēšu, kāds būs nākamais krājums. Vienīgais, par ko esmu pārliecināts — Kārlis neizsniegs kritikas un publikas ērglim saplosīšanai savas aknas, kā tas lemts liriskas ievirzes dzejniekam. Tā vietā ērglis dabūs ķirzakas asti. Un kamēr kritika kopā ar publiku priecāsies par astes jautro locīšanos, ķirzaka savā nodabā audzēs nākamo, rūpēdamās, lai tā būtu vēl neparastāka par šo…