Stāsts par sātanu Arielu

"Sirds krūtīs atveras un atkal ciet,/ trauks, kurā esmu lieta, pilns sārtiem ziediem./ Ūdens glāzē, sāļš un silts, /no jūrām tālām kā izārstēšanās." Diez vai Silvija Plāta rakstīja Tulpes savam par pusdievu iedomātajam vīram Tedam Hjūzam, kurš viņu, dievinātāju, piekrāpa ar "pelēku peli" Asju Vevilu, kuras dzīve un nāve, pateicoties "neķītrajam sakaram" ar 50.gadu talantīgāko dzejnieku, aprakstīta detalizēti līdz riebumam. Savukārt, pateicoties pašas Silvijas psihes īpatnībai pedantiski reģistrēt uz papīra visu sev apkārt, mēs zinām pat to, kā izskatījās viņas istaba brīdī, kad dzejniece izdarīja pašnāvību: durvis uz bērnistabu aizdrīvētas slapjiem dvieļiem, piena krūzītes blakus dusošo bērnu gultiņām, bet virtuvē atvērts gāzes plīts deglis, zem dārgās aizgājējas vaiga akurāti palikta lupatiņa, - nu, gandrīz idille, ja neskaita nāvi! Mēs par šo "bildi" zinām vairāk nekā pieklātos - māksla (vārds) fiksējusi intīmo, padarot to publisku un savā ziņā "nepieklājīgu". Divi cilvēki Nekā tāda - idilliska, mīļa - nav JRT izrādes Fundamentālists telpā: necilvēcīgais tipveida = IKEA interjers rāda vien kailu sienu, dažus priekšmetus (divi Toneta variāciju krēsli, sienas telefons, četras lielas preskartona kastes universālai lietošanai, divas durvis, aiz kurām jaušas tikpat nemājīga virtuve/priekšnams un "caurums uz pagātni" vai ārpasauli). Māksliniece Ieva Kauliņa ar telpu ideāli raksturo to apnicīgo dvēseles stāvokli, kuru dēvē par tukšumu. Brīžos, kad tajā nav nedz ticības, nedz mīlestības - "lietu", kuras vienīgās piešķir cilvēka dzīvei jēgu. Mūzikas te nav vispār. Toties ir divi cilvēki un daudz, daudz vārdu. Kaitinoši, uzjautrinoši, iemidzinoši daudz vārdu. Somu autors Juha Jokela par lugu Fundamentālists (2006) saņēma Nordic balvu - Ziemeļvalstu atzinību gada spilgtākajam mākslas/literatūras notikumam. Luga ir veikli dialoģizēts stāsts par divu ar reliģiju saistītu personu, garīdznieka un viņa audzēknes, attiecībām, kurās gan netiek meklēts Dievs "ārpus", bet gan ceļš uz divu spilgtu ego saprašanos. Diemžēl, luga krietni dreifē starp déj? vu efekta skartu žurnālistiku (tajās daļās, kas skar diskusijas par Bībeli un kas izrādei vismaz garantē komisma elementu) un psihoanalītisku drāmu, finālā iegāžoties psihiatrijas bedrē, jo kā lugas happy end tiek piedāvāta "blablabla" dramaturģiskā versija par cilvēku ar psihes attīstības traucējumiem (zīmīgi, ka upuris ir sieviete) un no reliģijas pašizolējušos garīdznieku, kam atliek turpināt paša iniciēto atrakciju "spēlēsim teātri" un apmulsušākus skatītājus mierināt ar neko neizsakošo frāzi "nevar zināt, kurš no mums abiem īsti ir psihiatra pacients, kurš veselais". Kaut gan izrādi šā vai tā ir interesanti skatīties. Jo Jaunā Rīgas teātra repertuārā, šķiet, tā nonākusi nevis lugas, bet citu iemeslu dēļ, jo līdzīgas formas un idejas - konfrontēt divu, vīrieša un sievietes, kardināli atšķirīgās emocionālās un tak jau laikam arī intelektuālās pasaules - dramaturģisks teksts JRT jau ar panākumiem Mazajā zālē nesen izspēlēts - kā "prostitūtas" Baibas Brokas un "mācītāja" Kaspara Znotiņa traģikomiskais nakts disputs izrādē Nakts tarifs, ko aizpērn sacerēja žurnālists Ilmārs Šlāpins un iestudēja Māra Ķimele. Fundamentālists ir jaunās režisores Ineses Mičules ļoti pārliecinoša debija profesionālā teātrī un Nakts tarifu dažos formālos aspektos pārspēj. Izrādei piemīt izsvarots temporitms, tā ir stilistiski tīra un demonstrē, iespējams, pašu grūtāko mākslu - režisora prasmi strādāt ar aktieriem. Aktierdarbi Nebūs pārspīlēts, sakot, ka Gata Gāgas personā JRT top jauns premjers. Viņa mācītājs ir, no vienas puses, spoža, "apaļa" raksturloma (tāds pašpārliecināts un vienlaikus samulsis vīrišķis - intelektuālis ar maniaka, tiesa, pagaidām vēl simpātiska, iezīmēm), no otras, - tā ir gandrīz virtuozi līdzsvarota prasme strādāt ar tekstu, daudz teksta, un nepazaudēt dzīvu, juteklisku saikni ar partneri. Gāgas Markuss iemanās būt gan savas lomas režisors izrādes "iekšējā sižetā" (jo viņa personāžs tiešrunā vēršas pie publikas, aicinot piedalīties teātra izrādes - kāda notikuma vēstures restaurācijas - tapšanā), gan atdevīgs pretspēlētājs sava mūža lielajai (šķietamajai?) mīlestībai Heidi, kura, izrādās, noteikusi visu viņa dzīves saturu. Turklāt G.Gāgas Markuss nevairās izskatīties maigs, vājš un pat smieklīgs (aina ar uzstāšanos TV un tās jēgas analīze post factum). Ingas Tropas uzdevums Heidi lomā ir maķenīt sarežģītāks, jo viņa lugā ir reflektīvs tēls (neaizmirsīsim tomēr, ka Fundamentālists ir "gabals", caurcaurēm radīts no vīrieša pozīcijām - gan tā autora, gan galvenā varoņa personā; un varbūt tā ir šīs lugas psiholoģiski vājā, viegli ievainojamā vieta - viscaur trūkst dialoģiskās sazobes: kā šis stāsts skanētu no Heidi pozīcijām?). Tādēļ uzskatu, ka tas, kā jaunā aktrise neforsētā intensitātē savam tēlam "audzē muskuļus", ir slavējams mazs varoņdarbs, kura veikšanā, šķiet, režisore piedalījusies kā prasmīgs pedagogs. Ja Markuss - Gāga ir samērā monolīts (un to pieļauj visas dramaturģiskās situācijas), tad Heidi - Tropai jāatklājas vismaz trīs dažādos arhetipos - jābūt 15 gadus vecai nevainīgi mulsai meitenītei, jākļūst par teju reliģisku sektanti, visbeidzot - jāatklājas kā "tikai cilvēkam" - trako nama gūsteknei, kuras emocijas un prāts ir kā mierīgi un lēni noasiņojoša gaļa. Vispārliecinošāk aktrise iejūtas baznīcas vasaras nometnes audzēknes un sagrautās slimnieces stāvoklī, kamēr frustrētajā fanātiķē pārāk daudz ārišķas komikas. Taču Inga Tropa ir uz pareizā ceļa. Tuvplāni un ironija Izrādē ir burvīgas, aizkustinošas ainas (mugurkaula masāža), gana spriegas un asprātīgas dialogu divcīņas, kuras būs sevišķi amizantas tiem, kas neorientējas mūsdienu reliģijas kritikā. Bet ne tikai. Izrādei tās labākajos brīžos patiesi un dabiski izdodas izvairīties no šķietami reliģiskiem jautājumiem un pārvērsties elpu kutinošā psiholoģiskajā tuvplānā, ko mēdz saukt par vīrieša un sievietes pasauļu (ne)saderību vivisekciju, par manipulatīvajām varas rotaļām starp "radības kroni" un viņa "ribu", arhetipajiem Ādamu un Ievu, un kas būs mūžīgs kaujas lauks emocionāli uzrunājošai mākslai. Beigu galā, režisore ar abiem aktieriem vēl piešķīruši šim kaujas laukam korektu ironijas iedabu. Un ļauj pasmieties vai pasašust par Latvijā populāro Jaunās paaudzes sektantismu - nu, reakciju tonuss izpaudīsies atkarībā no katra skatītāja privātās reliģiskās samaitātības pakāpes. Jo izrādes kredo, šķiet, ir mācīt neba kāda abstrakta Dieva, bet ļoti konkrētas mīlestības vārdu velti nevalkāt - to, kas katram mums vienmēr izdodas ar vislielākajām mokām. Kad 2006.gadā iznāca Ričarda Dokinsa bestsellers Dievs kā ilūzija, amerikāņu reliģiozie fundamentālisti ģeniālo biologu - evolucionistu nosauca ne vairāk, ne mazāk kā par sātana instrumentu. Par sātana darbarīku atļaujas sevi saukt arī mācītājs - atkritējs Markuss, viltīgi mēģinot sagrozīt skatītāju simtam JRT zālē galviņas, spriedelēdams, kurš no klātesošajiem ir lielākais fundamentālists - cilvēks bez šaubām, citiem, vienkāršākiem vārdiem. Reliģija ir bīstama tieši tāpēc, ka šaubīties neļauj: vai nu tici, vai ej postā. Dievs, protams, ir ilūzija - palīgos nekad nenāks laikā, aizbildinoties ar fātuma nolēmumu. Tikai ko darīt ar raudošu sirdi, kā izārstēt to - tagad un te?