"Teātra Vēstnesis" svin 20.jubileju

Man gan kā jaunam cilvēkam, kas interesējas par teātri, Teātra Vēstnesis liekas diezgan interesants izdevums, neko sliktu nevaru teikt.

autisks izdevums, diagnozes izpratnē :)

Divas dāmas- Anda Burtniece un Maija Svarinska patlaban pašaizliedzīgi un nesavtīgi turas Teātra Vēstneša sardzē.Nelielā telpā,kur putekļi un lampa kūp un lēni kaut kas arī reizēm drūp. Ar mīlestību un cieņu, kas veltīta teātra mākslai un pastāv augstāk par materiālo, ar rokām apgrābstamo pasauli. Nu esam pietuvojušies nostādnēm,kurās smuki noaudzēti vēderi , labsajūta, pašlabums,paštīksme un pašpietiekamība ir atnākusi kopā ar domāšanu, ka mums daudz kas vairs NAV VAJADZĪGS. Mēs renovējam un pārstrukturējam (slēpti nīcinām) muzejus, mūs kaitina bibliotēkas, mēs beidzot esam atklājuši sev burvīgu, gandrīz vai vienīgo reāli īstenojamo TAUPĪBAS veidu- uz kultūras rēķina un,kā noprotams, tad KKF gudreļu "akadēmija" var nākotnē atsvaidzināties arī ar atziņu par teātra žurnāla nevajadzību. Novēlu Teātra Vēstnesim saglabāt savu garīgo vertikāli,kas nāktu pie mums kā iekšējā pazīme,daudz nebēdājot par DIZAINU,kas ir un paliek ārišķība un dažu žurnālu izveidē pieredz tādu pakāpi,ka grūti tos lasīt, visādu tekstu pārklājošu virsdrukājumu un tonējumu dēļ. Piederu pie tiem ņurņikiem,kas labuprāt iztiek BEZ ārzemju teātru darbības aprakstiem. Tas jau bija P.Pētersona iecienīts sabiedrības bagātināšanas veids- pats braucu, redzu,piedzīvoju,bet citiem lai tiek mani stundām garie atreferējumi.Ja ar aci varu šo ārzemju pieredzi skatīt,tad,protams,var palasīt vai paklausīties arī tās analīzes. Jubilejas reizē atturēšos no rakstu klāsta sīkākas apceres.Tie pastāvēšanas laikā bijuši visdāžādākie,kas ir neizbēgami,jo raksta jau visdažādāko noskaņu un tendenču svaidīti kritiķi. Vēlu gudrību,veselību,VEIKSMI , MĪLESTĪBU Teātra Vēstneša gaismā turētājām un ilgu mūžu pašam žurnālam.

P.S. Teātra vēstnesis noteikti ir vajadzīgs, taču prasīt prasās pēc atsvaidzināšanas.

Kādu laiku nebiju lasījusi Teātra vēstnesi, bet jaunāko numuru izpētīju diezgan pamatīgi. Lai gan bija vairāki interesanti raksti, tomēr ļoti prasās pēc stingrāka un uzmanīgāka redaktora - gan kļūdu žurnālā daudz, gan koncepcija tāda "par ko sanāca, par to uzrakstījām". Arī dizains aizķēries desmit gadus senā pagātnē.