Topi brīvs!

Tomēr kā 5.decembra pievakarē Dienas redakcijā sāka latvju spalvas meistari iznesties, tā līdz pat 7.decembra vakaram Mākslas akadēmijā itin saticīgi savu ikgada sabatu novadīja. Sešos pasākumos piedalījās 28 rakstnieki plus deviņi Literārās akadēmijas L.Muktupāvelas meistardarbnīcas audzēkņi ar stāstiem un romānu fragmentiem. Šā apskata nosaukumam vistrāpīgākais man šķita citāts no PL atklāšanas pasākumā Māra Mikulāna lasītā stāsta, latviešu dzīvesDZiņas manifesta Vīriņš brūnajā jakā. Kāpēc tā, ceru, būs skaidrs pēc izlasīšanas.Klausītāju un žūrijas vara Prozas lasījumi ir liels un literāri nozīmīgs, starp citu, labi apmeklēts ikgadējs festivāls. Kā rezumēja atklāšanas pasākuma vadītāja Gundega Blumberga — literārā gada kopsavilkums un visai precīza prognoze, kas lasītājus sagaida jaunajā gadā. Turklāt šis festivāls ir nepavisam ne komplimentāra papriecāšanās par sevi un draugiem, bet nopietns darbs no autoru puses — nu vairs tikai retais uzdrīkstas nohalturēt un piedāvāt publikai vecus vai jau publicētus darbus. Viena no Prozas lasījumu īpašajām pazīmēm ir arī žūrijas būšana. Tieši vērtēšana ir tā, kas autoriem liek jo nopietnāk izturēties pret festivālu — latiņa ir augstu un ne jau tikai žūrija, bet arī klausītāju aplausi, uzmanība vai garlaikota šušināšanās lasījumu laikā ir tā, kura autoram liek vairākkārt nomērīt, pirms doties uz priekšlasījumu.Nāve un apokalipse? Festivālā kopumā turpat desmit lasījumi pilnīgi noteikti bija lai arī ne prozas lasījumu galvenās, taču katrā ziņā žūrijas speciālās balvas vērti — gan objektīvi, gan subjektīvi vērtējot. Asprātīgi un nopietni, dzīves un mīlestības caurrunāti vēstījumi. Tāpēc jo pamatīgs bija mans izbīlis, kad knapi pāris dienu pēc PL saņēmu ziņu no kultūras ārpasaules — latviešu literatūrā pēc šiem lasījumiem esot konstatēta nāves un apokalipses invāzija, kā es varot šo tendenci komentēt… Es ne tikai nespēju "šo tendenci komentēt", es pat nespēju atcirst kādu banālu jociņu akšausmaskonutagadlaidara garā. Sanāk, ka rakstnieki nupat atklājuši divriteni, tas ir, nāvi, — Blaumanis, Ezeriņš, Gēte un Bulgakovs (man te tagad būtu jāuzskaita turpat vai visi pasaules rakstnieki) savos aizsaules dārzos droši vien pārsmējušies līki par šādiem atklājumiem. Nupat trīs dienas tīras sirds, godaprāta un nevaldāmas ziņkāres vadīta siroju pa savu akmens, dubļu un izplūdes gāžu zemi, vārdā Rīga, lai saklausītu it visu, ko zirgi Ziemsvētku naktī, tas ir, rakstnieki Prozas lasījumos, runā, un savāktos vielu pārdomām, un še tev! — par apokalipses "tendencēm" pat nenojautu, toties gribu izcelt citas tendences, kas varbūt ne tik ļoti krita acīs tiem, kas ārpasaules šausmu stāstu satracināti. Gundars Ignats, stāsts Oliņķeramais. Atceraties tādu spēļmantiņu? Šis valodā skopais puisis drīz būs ticis līdz pirmajai grāmatai. Neviens vēl īsti nav ņēmies purināt viņa rakstītā kvalitātes, vien pēc katras publikācijas vai lasījuma secināts — spītīgs gan, autors apņēmīgi dodas tieši tai virzienā, kur pagaidām nekādas literatūras pilis nav uzceltas. Šķietami Ignats mēģina preparēt tik sirsnīgi pārspīlēto emociju svaru pret pasaules vaigu, turklāt kā velns no krusta bēg no tā, ko daži negantāki literatūras patērētāji sauc par verbālo caureju, ar ko domāta pārspīlēta prozas poetizēšana. Ilze Jansone, vienu grāmatu jau pasen vākos dabūjusi (Viņpus stikla), tomēr i slavenu spalvas māsu, i viena otra žūrētāja skatījumā bija pārsteigums — drosmīgs, emocionāli spriegs un bagātīgs teksts. Pēc lasītā fragmenta gan vēl nebija jaušams, vai, solīts kā romāns, šis teksts tieši tā arī īstenosies, tomēr intriga radīta. "Tendenci" šai gadījumā var pat mēģināt definēt — emocijas kā apzināts prāta piedzīvojums, nevis akla jūtināšanās vai eksaltēta brēka. Tiesa, autorei gan dažas kaujas vēl izcīnāmas, pirms laisties tādā stila lidojumā, kādu klausītājiem pasākumā Mākslas akadēmijā piedāvāja Nora Ikstena, lasot fragmentus no topošā romāna Amour Fou — odas cilvēku mūžsenajai muļķībai un pašu vien sarīkotajam bardakam zemes virsū jeb dvēselē (jā, jā, tieši jeb un nevis vai). Divi rakstnieki šā gada PL bija īpaši dāsni — no katra pa divi stāstiem. Dace Rukšāne ar tekstiem no topoša cikla Ķīpsalas putni visai uzskatāmi demonstrēja, cik nepārvērtējami liela nozīme ir tieši stāsta dramaturģijai. Precīzi tēli, trāpīgas mizanscēnas — un Rukšānes prozai tik raksturīgā pašironija un prasme ienest prozā dzīvi, kāda tā ir, neizliekoties un neliekuļojot. Reālu konkurentu Rukšānei joprojām nav un, iespējams, ne tik drīz būs, jo gan pēdējos gados periodikā publicētie stāsti, gan šie PL rāda, ka Rukšāne ij nedomā pieņemt rakstnieku brālības viņai piekārto seksa aprakstnieces birku. Rukšāne pārliecināti stūrē virzienā, kas saucas: nekādu pekstiņu, pasaku un maģreālisma blēņu, nekādu cikucaku valodiņu. Otrs divstāstnieks Pauls Bankovskis Rakstnieku eglītē Teātra bārā ar pasaku Mitrene vismaz man nesa kādu pakārtotu atklājumu — mitrene patiesībā esot mazs vēzītis, nevis kukainis. Zinājāt? Pasaka gan bija par mitrenes un mirušas garneles mīlestību lielpilsētas atkritumtvertnē, bet, ja šāda ekspozīcija kādam liek secināt kaut ko par nihilismu, nekrofiliju, tad man nudien žēl. Var diskutēt, ir vai nav tas bērna ausīm un saprašanai, bet ir skaidrs, ka arī bērnam jāzina, ka pāridarījums sāp un mīlestība ir pāri visam, ka valoda ir plaša un sarežģīta pasaule, nevis tikai viensdivtrīsvienstādsīss. Līdzīgi arī Ilmāra Šlāpina Pasaka par Dievu varbūt nebija domāta mazām ausīm, bet pavisam noteikti bija, kā to smalkāk pateikt? — visiem labiem cilvēkiem. Klausoties gan ne viens vien (arī es) pukojās: sak, šito jau katrs var sadomāt… bet, redz, sadomāja tomēr Šlāpins, un feini sadomāja. Tendence, kas jo spilgti apliecinājās LNB Bērnu literatūras centrā rīkotajā pasākumā, bija lēnprātīgais paradokss, proti, Gūtenmorgens, tas ir, Māris Bērziņš. Ik pa laikam "puikas" mēģina šo pekstiņu žanru celt saulītē, tomēr arvien aplaužas un Gūtenmorgens joprojām uzskatāms par vienīgo "īsto" spoku kuģi pārējo tik vien kā specefektu jūrā. Provokācijas un intrigas Lasījumos pazibēja arī divas provokācijas — kāds autors bija pamanījies stāstā iepīt vienu no žūrijas locekļiem, savukārt cits pārbaudīja žūrijas un droši vien arī pārējo klausītāju literāro liekulību ar visai drastiskām spēlēm ētikas lauciņā. Ja pirmajam triks nebija īpaši veiksmīgs, tad otrs — Guntis Berelis ar versiju par Odiseju, stāstu Tūristu sezona — savu nostrādāja godam, un es, piemēram, sajutos pieķerta savu literāro un kvaziētisko uzskatu divkosībā, lai arī tik pat labi, liekot roku uz sirds, joprojām varu galvot, ka tas noteikti nebija stāsts cilvēkiem ar vājiem nerviem, bērniem no un līdz pat sirmam vecumam un pārējiem naivajiem, kas rakstniekam tic uz vārda un ij neiedomājas skatīties tam vārdam otrā pusē. Esam nonākuši līdz pēdējo gadu pašai intriģējošākai tendencei, ko pamatā interneta vietņu blogu, komentāru un dienasgrāmatu plūdi izraisījuši. Proti, satura transformācija, pakļaujoties formas prasībām. Izklausās baigi, bet rāmi lēnām — pirmais taustāmais rezultāts ir reāli labs… Tātad — proza "samazinās", tā pašrocīgi it kā "saarhivējas", lai noderētu vēl nezināmām, bet iespējamām vajadzībām nākotnē. Šā gada PL šo faktu var ierakstīt vēsturē, pilnīgi droši — Aivars Eipurs ar savu jaunradīto žanru minimas. Minima ir it kā ankedote, jo princips un izpausme līdzīga, BET — nekādu joku tur patiesībā nemaz nav, tāpēc nevajag iedomāties, ka tas būtu līdzīgi kā Šlāpina anekdotes par vidējo latvieti. Minima ir miniatūra, bet tikai izmēros, ne žanra ziņā. Tu klausies, nevilšus iespurdzies un tad piesarksti — izrādās, "stāsts" bijis nepavisam ne joks un vispār par galīgi ko citu, un līdzīgas atklāsmes tevi "paņem" ik minimā. Noteikti jāpiemin arī godājamais prozas maestro Vladimirs Kaijaks. Manuprāt, viņš varētu būt sarakstījis arī tikvien kā Visu rožu rozi, lai uz mūžiem tiktu kronēts pie kādiem kārtējiem "kanoniem". Stāsts Kode, ko Kaijaks lasīja Prozas brokastīs, līdz vietai, kur tiek atklāts, kas īsti ir kode, trāpa desmitniekā gandrīz katras literārās gaumes/izpratnes mērķim. Aprobežotas pasaulītes šaurība un tai pašā laikā tik cilvēcīgā pievilcība, gluži magnētisms, izspēlēta ar atzīstamu eleganci. Jautājums, vai iespējams trāpīt vienlaikus visām gaumēm un izpratnēm? Nebijuši šie Prozas lasījumi, es teiktu, ka diez vai, bet te nu nāca Kamenes un skudras un Inga Ābele. Dzīve, kas instinktīvi saņem tevi pie rokas, kad jāiet pāri ielai. Dzīve, kas pastāv ārpusē pie kapsētas un izsmēķē cigareti, kamēr tu apkop mātes kapu. Dzīve, kas par svarīgāku aprāda to, kas tev līdzās šeit un tagad. Dzīve (nevis nāve) tāda, kāda tā ir — ne laba, ne ļauna, pati par sevi un PAR tevi arī. Svarīga ir dzīve un nevis tās vērtējums, svarīga ir literatūra un nevis tendences. Topi brīvs tu, kas piesaistīts podam un dušai!