Tumšus noslēpumus pētot

Kā zināms, jūdaisms paredz, ka ķermeni jāapglabā pilnībā. Pollaku šī lieta ieinteresēja, un viņš noskaidroja, ka upuris ir noslepkavots jau 1928.gadā. Tā tapa Pollaka pētījums un grāmata par kādu sen aizmirstu skandālu, par ko arī latviski izdota grāmata Apsūdzēts tēva slepkavībā. M.Pollaks bija ieradies Rīgā, lai uzstātos ar lekciju par pasaulslavenā rīdzinieka fotogrāfa Filipa Halsmana tēva Maksa Halsmana slepkavību. Jaunais Filips Halsmans ar savu tēvu, pārtikušu Rīgas zobārstu, 1928.gadā bija devies uz Austrijas kalniem brīvdienās. Tēvs tur tika nogalināts, Filips tika arestēts, apsūdzēts un notiesāts patricīdā. Vispirms Halsmans tika notiesāts uz desmit gadiem, pēc tam bija otra prāva, kurā viņu notiesāja uz četriem gadiem. Pēc diviem gadiem Austrijas prezidents Halsmanu apžēloja un izraidīja uz visiem laikiem no Austrijas. Pēc apcietinājuma viņš devās uz Parīzi pie savas māsas, kas tur bija ieprecējusies, un kļuva par fotogrāfu, lai varētu nopelnīt iztiku, pēc tam — uz ASV, kur kļuva par pasaulslavenu sava aroda meistaru. "Viņa ģimene vairs nekad nerunāja par šo Austrijas epizodi. Nekad," norāda Pollaks. Uz antisemītisma fona Tas bija milzīgs skandāls, par ko rakstīja visas Eiropas avīzes. "Par un pret Halsmanu. Halsmans tolaik bija inženierzinātņu students Drēzdenē. Ja nebūtu šī notikuma, visticamāk, Halsmans būtu kļuvis par vienkāršu inženieri," uzskata M.Pollaks. Ģimene Halsmanu atbalstīja un ticēja viņa nevainībai. Pats Halsmans apgalvoja, ka tas bija nelaimes gadījums. "Tā noteikti nebija taisnība," norāda Pollaks. "Jo viņš apgalvoja, ka tur klāt neviena nebija, viņi bija divi un ka tēvs mira pēc kritiena. Taču policija atklāja, ka tēvs miris no sitiena. Un ja reiz viņi bija tikai divi, tad Filips ir slepkava. Turklāt tēvam nebija nekādu ievainojumu uz ķermeņa, taču viņš bija "kritis" labu gabalu, 20—30 metru. Ja viņš būtu tikai kritis, tad viņam būtu ievainojumi uz ķermeņa." Lai arī stāsts ir iespaidīgs pats par sevi, M.Pollaku vispirms interesēja konteksts — antisemītisma plaukums Austrijā. "Tā bija ebreju ģimene, turklāt no Latvijas, t.i., tā dēvētie austrumu ebreji, kaut arī bagāti, izglītoti un neticīgi. Taču viņi bija ārzemnieki. Dažas avīzes rakstīja — lūk, ebreji slepkavo pat savus tēvus." Skandāls stimulējis antisemītismu Tirolē, ļoti katoliskā Austrijas provincē. Taču Pollaks neuzskata, ka antisemītisms spēlējis lomu tiesā. Klusēt, aizmirst, nejautāt Mārtins Pollaks neuzskata, ka Halsmans bija vainīgs, taču šo viedokli grāmatā nepauž. Uz puiša drēbēm nebija asiņu, un arī slepkavības motīva Filipam nebija. Taču viņš bija ļoti stūrgalvīgs jauns vīrietis un tiesā uzvedies augstprātīgi. "Viņš teica, ka tikai viņš kā vienīgais liecinieks zina visu, kaut arī pierādījumi runāja pretim viņa apgalvojumiem. Tas nav diez cik prātīgs veids, kā izturēties tiesā. Viņš nemainīja savus apgalvojumus ne par mata tiesu. Taču es domāju, ka viņš bija ļoti nedrošs. Viņš bija tikai 22 gadus vecs, nobijies, un tas viņam lika uzvesties augstprātīgi." Ironiski, ka M.Pollaks arī pats savas ģimenes vēsturē sastapās ar tumšām lietām, kurām viņš īsti nespēja rast izskaidrojumu. Nesen viņš sarakstījis grāmatu par savu tēvu — augsti stāvošu SS virsnieku, kurš piedalījās ebreju represijās, iekļuva kara noziedznieku sarakstā un tika noslepkavots 1947.gadā, slepus šķērsojot robežu starp Austriju un Itāliju. Tēvs bija lūdzis kādu jaunu cilvēku palīdzēt pāriet robežu, taču tas viņu laupīšanas nolūkos noslepkavoja. Slepkavu notiesāja uz 20 gadiem. Tēvam jau bija viltoti dokumenti, lai bēgtu uz Dienvidameriku. Grāmata ir mēģinājums saprast, kādēļ tēvs un visa ģimene kļuva par pārliecinātiem nacistiem. Atbildi uz šo jautājumu Pollaks sāka meklēt vēlu, jo, nebūdams pieaudzis, šādus jautājumus vēl uzdot nevarēja. Tas laiks pienāca vēlāk. "Tas, protams, ir ļoti austriski, ļoti austriski. Slēpt lietas, ignorēt. Nerunāt par tām, klusēt, aizmirst, nejautāt. Tā nav nejaušība, ka Freids ar savām teorijām nāca klajā Austrijā.