Ja runa sākas par naudu medijiem, hroniski pašķīst nepatikas, nīgruma un nevajadzīguma šļakatas. Sak, lai sprāgst nost, jo man nepatika viens rakstiņš, man riebjas dzeltenums, ko patērēju aizgūtnēm, padarot dzelteno presi par ietekmīgāko valstī, un apnikusi satura vienādošanās, lai dzīvo interneta bagātības! Latvijā šis fenomens nav pētīts, bet citur gan, un galvenais secinājums mums labi piestāv. Ja mediji ir lēti, tad auditorijai rodas sajūta, ka saņemtā informācija ir bezvērtīga, ka par to nav vērts maksāt. Visi jau piemirsuši padomju obligātās divkapeiku avīzes, bet pārliecība, ka tas neko nemaksā, vēl dzīva. Tāds mīts, ka informācija pati atnāk, tiek sakārtota, iztulkota, piegādāta, tā teikt, no svētā gara. Salīdzinot ar viesnīcu un zāļu pasaules līmeņa cenām, kas sastopamas tepat ap stūri, Latvijā prese un mediji nav dārgi.
Te nu man preses nīdējiem un mīļotājiem jādara zināms kāds skaitlis: protams, ir dažādi, bet preses abonēšanas cena vidēji nosedz tās piegādes izmaksas. Lasītāja lati (padsmit par žurnāliem, pussimts par reģionālo presi, daudzi desmiti vai simts par dienas avīzēm) tiek iztērēti pārsvarā, lai atvestu, iemestu pastkastē vai ienestu kioskā. Visu pārējo - papīru, druku, redakcijas izmaksas un daudz ko citu nosedz reklāmdevēji, mazumtirdzniecības ienākumi un citas nenozīmīgas papildus biznesu naudas. Atceros, cik sāpīgs pirms dažiem gadiem bija izdevēju lēmums pārvarēt "smago mentālo robežu" un paaugstināt mēneša žurnālu cenu pāri vienam latam. Daži bija izmēģinājuši un piedzīvojuši atgrūšanu, lasītāji vienkārši uzskatīja, ka žurnāls nevar maksāt vairāk Ls 1. Tas pats mīts atdzīvojas ikreiz, kad pieminam sabiedrisko mediju izmaksas vai, Dies' pasargā, abonentmaksas. Ja es vakar, aliņu pļumpēdams, neskatījos LTV, lai tas dziest ārā, ja LR dzirdēju tikai maršruta taksometrā, man to nevajag! Mana preses brīvība ietverta "vecās un jaunās dziesmās", "mīļajā Amerikas tīņu seriālā" vai, kā uzstāja viens komentētājs - "ļaujiet man vienkārši apdolbīties internetā"! Nodokļu paaugstināšana, finansējuma drastiska apcirpšana nenozīmē spontānu aptauju par jautājumu "Vai jums patika Dombura pēdējais raidījums?", bet nozīmīgu procesu un sabiedrībai konceptuāli svarīgu jautājumu: vai mums būs stipri un neatkarīgi mediji, vai tie būs pieejami, vai mums būs vismaz tikpat kvalitatīvi sabiedriskie mediji? Vai mēs kaut ko pa īstam, ja reiz sagribēsim, sapratīsim par savu sabiedrību, sevi un valsti?
Starp citu, mediju ekonomikā runā arī par to, kas maksā par internetu. Un atbilde varbūt nepatiks tiem, kas saka, ka ar internetu pietiks visiem. Ziniet, par internetu galvenokārt maksā patērētājs, jūs lietotāji un nereti jau atkarīgie, - jūs pērkat datoru un arvien labāku, jūs pērkat jaunas programmas (vēlams licencētas), jūs regulāri maksājat interneta piegādātājam utt. Izmaksas ir nebeidzamas.
Labi, nelasīšu lekciju mediju ekonomikā. Negribas arī velti valkāt preses brīvības vārdu vai dusmoties uz jocīgu komentētāju masas noskaņojumu. Bet tas ir iemesls parunāties par auditorijas kvalitāti, jo internetā klejojošās vēsmas dzirdamas gan Saeimas tribīnē, gan radu viesībās. Tas izpētīts pat Latvijā, ka mūsu informētības līmenis ir viduvējs, bet notikumu izpratnes spēja - pavāja. Informācija mūs gāž no kājām, bet sabiedrība kļūst arvien nezinošāka (tas atkal, piedodiet, no pētījumiem). Man kauns to teikt, bet TNS Latvia dati jau gadiem ilgi rāda, ka vairāk nekā puse šīs valsts lielisko iedzīvotāju vispār neko no preses nelasa. Ja lasa, tad topā turas "Privātā Dzīve" vai "TeleProgramma s djadei Misei", arī bezmaksas prese. TNS Latvia izpētījis, ka arī lielāka daļa no tiem, kas domā, ka ar preses brīvību mums viss "pilnīgi cool", ka es visu lielisko sabiedriski politisko informāciju saņemu internetā, labu laiku nav bijuši tālāk par draugiem.lv. vai inbox.lv. Liels mīts un novecojis priekšstats ir arī doma, ka visa prese ir vienāda. Lai to ieraudzītu, avīzes tomēr būtu jāpalasa. Un mēs taču nesakām, ka tramvajus vajag pārkausēt, ja mums nepatika brauciens sastrēgumstundā.
Atšķirībā no sabiedrības, kas reizēm nomaldās savos priekšstatos, politiķi intuitīvi jūt, ka medijiem labu dzīvi nevajag. Šajā ziņā gadu desmitiem konsekvence ir dzelžaina. Arī pašlaik. Mediju likumus politiķiem pieņemt nav laika, bet sabiedriskās radio un TV uzraugu krēslos ikreiz sasēdina pārsvarā bezmugurkaulniekus, kam industrijai piemērotas zināšanas netiek prasītas. Tāpēc ir skumji saprast, ka mēs tā koši cīnāmies cits pret citu un paši pret sevi. Ja cilvēki neatbalstīs mediju intereses, tad nepārmetiet, ka sabiedrības intereses arī drīz nevienu vairs neinteresēs. Parunāsim ar jums apmaksātos raidījumos, reklāmrakstos, no nodokļu naudas finansētā politiskās reklāmas avīzē. Nabadzība atkal spiedīs presi piemērot reklāmdevēju interesēm, pārdoties jebkuram, bet to jau jūs atkal negribēsiet lasīt!