Tas, ka valodā darbojas vārdu izvēles un jaunu vārdu darināšanas veiksmes formulas, ir vispārzināma patiesība. Bet ir vēl kas. Tā ir cilvēkiem piemītoša, dabas dota, dzīves laikā izkopta spēja sadzirdēt un saredzēt saskaņu un saderību starp vārdiem — tā īpašā intuitīvā valodiskā redze un dzirde atrast valodas vārdu krājumā kādu piemirstu vārdu un likt tam ieskanēties no jauna vai darināt vēl valodā nebijušu vārdu pārliecībā, ka tas ieņems savu vietu. Te tad der piemērs par Ingrīdas Zemzares lingvistisko veiksmi viņas rakstā par traci ap Leļļu operas afišu ar pliko bērniņu. Viņa ir atradusi veiksmīgu atvasinājumu, lai tekstā veidotos sinonīmu virkne ap afišā redzamo Pinokio.
Kur vēl vārds noderēs?
Es varētu pateikt un paredzēt. Bet Zemzare vārdiņu "lellēns" ir pieteikusi un mudina mani domāt par tiem, kas spēj bagātināt mūsdienu valodas vārdu krājumu. Un te nu gan man ir skaidrs ieskats: tie vieni ir ar īsto muzikālo dzirdi apveltītie, un, ja viņiem ir interese par valodu, viņi šo dabas doto spēju izpauž valodā.
Tie otri ir ar spēcīgu loģisko domāšanu apveltītie.
Jā, es jau dzirdu kolēģu iebildes — tas nu gan nav nekas īpašs — darināt vārdus ar izskaņu "-ēns"!
Un tāpēc piebildīšu par tiem citiem, kam vārdu muzikalitāte ir nesaraujami saistīta ar valodu, kādā viņi runā. Tā ir novadu valoda.
Un, patiesi, izskaņa "-ēns", vairāk gan tieši runātajā valodā, saklausāma kā "-ens" Kurzemes pusē, ir pati par sevi saprotama un izmantojama, ja sirsnībā jāuzrunā vai sirsnīgi jāstāsta par kādu sievieti, meiteni, kaimiņieni, paziņu, radeni.
Manā dzirdes prātā vienmēr būs, kā pirmoreiz izdzirdēju, kā lepnās kurzemnieces savās sarunās pieminēja kaimiņu sievelīti vārdā Lūcija. "Lūcēns" — viņas teica. Un to vārdu sākumā tā kā piepacēla un pastiepa, un vārda beigas tā apaļi aprāva — Lūcēns. Pamēģiniet!
Tā pa īstam tas skanēs tikai Kurzemes pusē. Tā ir tā dabas dotā un tikai novada valodai piemītošā muzikalitāte.
Vēl gribu ieminēties par tiem, kam piemīt spēja, prasme un talants uztaustīt melodisku saskaņu starp vārdiem. Vislabāk dzejā.
Pavērsim Stefana Ezras Dimitera krājumiņu Bezgalīgie jēriņi (2005, lappuses nav numurētas). Piemēram: "ķiploku daivās dzīvoja daiļavas; aizvējā auskarā, vējā…"
Varētu minēt vēl citus vārdu saskaņas rakstus no Stefana tekstiem, bet jāpilda dotais solījums — jāatbild uz jautājumu, ko es domājot par Mārtiņa Freimaņa uznācienu vienā no seriāliem, kur viņš kariķējot trimdas latviešu valodu. Paskatījos, paklausījos, padomāju un varu teikt tikai to — talantīgs dziedātājs, labs svešvalodu zinātājs, reiz jauniešu mīļots skolotājs, izmantodams savas spējas un prasmi, arī mēģina pavērt vārtus uz vārdiem — aicina mūs ieklausīties pašiem savā valodā — te, uz līdzenas vietas, nekur citur kā tikai tepat — Latvijā.