Zelta ezers, sudraba ezers

Dzeltenā literatūra. Ar to ir viss pateikts. Literatūras vēsturē tāda nepaliek.

ceptās grāmatas. sak, šito ir jāpērk, par šito kruti rakstīt. nelasīju un nelasīšu.

paliek. Tie izcilie cilvēki, no kuriem Kokari par pliku paldies(parasti) taisīja savu avesol vijoli, paši zina savu ieguldījumu. Koncertu publika - tūkstoši Latvijā vien - viņus redzēja un atceras. LaiMuktu - piedosim viņai - sastrēba un izdeva šlāgerīti. Nav jau dzirdējusi NEVIENU avesol koncertu nabadzīte.

Bravo jūsu komentārām! Arī mani, diemžēl, nepamet sajūta, ka Laima Muktupāvela nespēj pacelties pāri parastas klaču bābas līmenim. Gan stilā, gan saturā. Jūsu salīdzinājums ar Imantu Ziedoni ir kolosāls, jo neapšaubāmi, ka katrs darbs, pirmkārt, ir paša autora spogulis. Tieši tāpat arī L.Muktupāvelas Benjāmiņa bija viņas pašas vīzija, izteiksme un stils.

Es nerakstīšu savu vārdu, jo arī grāmatā ieturētais stils to neprasa Jāāāā....jau pirmajā naktī "ēdot " t.i.- lasot grāmatu pārņem Bet tagad jau modē noraut da` jeb kam pēdējo romantikas plīvuru un apģērba gabalu,- jo autori acīmredzami ,mazvērtības kompleksu mocīti,domā ka savādāk jau to grāmatu neviens nepirks! Cita lieta,ja var izlasīt kā piem. Harijs Liepiņš dzēra un ārstējās, kā Liedskalniņa dzēra un vēma, tagad arī kā Ave sol "drāzās" ... Bet varbūt tieši tagad kāds nopirks kādu slavenā kora disku, lai dzirdētu kā tad šitie dzied pa starpai ar tāāādu uzdzīvi. Atliek piekrist kādreizējam Mākslas akadēmijas profesoram Indulim Zariņam -...bohēma ir smalka lieta. Ne katrs spēj to radīt, diemžēl arī ne katrs spēj to aprakstīt. Nav tik vienkārši ,kā liekas rakstniecei - es tā pielavījos, paskatījos un tūlīt ar` visu sapratu .(?) Es nebūšu vienīgā, kas grāmatā meklēs vietas, kas saistās ar konkrēto , tik nozīmīgo dzīves laika posmu. Kad ņemšu grāmatu rokās otrreiz , izlasīšu arī , ar ko tad tautas atmiņā paliks pārējie brāļu vadītie kori.Protams - pirmkārt grāmata ir par Imantu un Gido Kokariem. Tomēr gluži cilvēcīgi katrs no kādreizējiem dziedātājiem meklēs lappusēs kādu savas personīgas darbības zīmīgu uzplaiksnījumu. Un tādu nebija mazums, kad Ave sol sastāvā dziedāja Latvijas konservatorijas kordiriģentu nodaļās profesūra, docenti, Nopelniem bagātie Operas skatuves mākslinieki un diriģenti, pazīstami sabiedrības cilvēki un to vidū arī studenti - "laimīgie jaunie dalībnieki".Tomēr galvenais ,ko sajuta jaunpienācējs pirmām kārtām bija - absolūti augstā profesionālā varēšana, kas automātiski lika iespējami ātrā tempā censties vismaz apgūt materiālu tehniskā līmenī. Otrs - personības ,kas vismaz tajā laikā , katrā "jaunajā" izraisīja bijību , klusu laimi un lepnību par iespēju būt vienam no v i ņ i e m. Varbūt arī kāds "marķēja" tekstu, vēl nebūdams pārliecināts par sevi, bet sēdēt bez notīm ? - kora bibliotekāre Ieva Strautniece ,kamēr pildīja šo uzdevumu korī, vienmēr bija uzdevumu augstumos.Neapstrīdami.Kora iekšējais kods. Šo ciparu rinda ar katru jaunpienācēju un katru braucienu palika arvien garāka. Humors bija tas , kas uzturēja psiholoģiski grūtos brīžos. Pāris vārdu no basu rindā sēdošajiem, bieži vien līdz pēdējam sakaitētu atmosfēru ,vienā mirklī pārvērta par smieklu vētru un tam sekojošu jaunu enerģijas un varēšanas vilni. Bohēma. Mīlestība . Lai jau met akmeni, kas ir bez grēka! Tikai labprātāk laikam tolaik klausījāties Ave sol kuru apņēma tāda maģiska kopā būšanas aura .Dziedātājus, kas uz skatuves spēja uznākt un dziedāt, kā viens vesels. Bija kaut kas tāds, ko juta ik viens kas bija zālē. Juta to, ko nespēja izskaidrot - to kolektīva savstarpējo attiecību enerģiju,kas uz skatuves pārtapa vienreizējā vokālā sniegumā , absolūti fantastiska un neatkārtojama Imanta žesta vadīti. Jā, to laikam var saukt par mīlestību,kas bija katram pret Imantu, Imantam pret katru. Bez tās "nepasaulīgās" sajūtas , kādā vienojāmies stāvot publikas priekšā, mēs nekad nevarētu tā dziedāt.Tādu dziedājumu jūs nekad nesagaidīsiet no mūku kora. Bet toties tur viss būs kārtībā ar braucienu sadzīvi .Droši un askētiski . Lappuses un Imanta un Gido dzīvi "šķirstot" atrodu tur faktus, kas man ir jaunums arī pēc padsmit kopā pavadītiem gadiem. Nejūtos tāpēc apdalīta, ka toreiz nezināju tieši cik sievas ir bijušas Gido un kur katra tagad dzīvo. Rūpes par sev tuvajiem cilvēkiem braucienos, gādājot dāvanas - to gan nevarēja nepamanīt. To ,kā Imants spēja saturēt rāmjos kora sieviešu daļu - apbrīnoju līdz pat šai dienai. Un tieši tāpēc, ka Ave sol kora pirmajās nebija tie šu-šu-šu-, vai kādas dziedātājas privilēģiju klaja demonstrēšana, citiem ļaujot nojaust, ka viņai uz to ir tiesības. Nē - Imants tiešām acīs skatījās visām vienādi un neviena netika apdalīta. Manuprāt arī nevienai mūžā, prātā nevarēja ienākt pat mazākā doma - tādā veidā apdraudēt Edīti!!! Autore min un nosoda personas,kas zvanījušas abu diriģentu sievām, informējot par ģimenes dzīves pārkāpumiem. Tikai nemana , ka nupat pati ar vienu vēzienu "piezvanījusi" visām toreizējā un tagadējā kora dziedātāju sievām un arī vīriem- beidzot pavēstot, kas tad tur notika aiz tiem tautas tērpiem, pēdējā solā... Es diemžēl nevarēšu parakstīties zem šī apgalvojuma arī Pastarās tiesas priekšā stāvot , ko tādu laikam būšu palaidusi garām. Grāmata izdota un drukātais vārds aizlidojis Visumā. To atpakaļ neatgriezīsi. Cik pagodināta biju,ka arī par mani savos kora ceļojuma aprakstos , dažus vārdus bija minējis Imants Ziedonis, tik laimīga šodien esmu, ka par mani nav nevienu vārdu rakstījusi Laima Muktupāvela. Tā nu ir, Auškāpiņ`.....