Četrus gadus vecai meitenei seju sakodis pašas suns

Klaiņojošie suņi atkal ir pavisam cita tēma (nez kas gan vainīgs, ka tādi mums vispār ir), bet lielākoties viņi aizņemti ar pavisam citām lietām, nevis cilvēku košana, mēs bieži pārprotam, viņš nāk diedelēt ēdamo, cer, ka paņems..nu jā, ja viņš uzskata, ka šitā ir viņa teritorija, tad gan. Bet, ja vēlreiz par bērniem - skaidrs, ka vecāku vaina, tieši tāpēc, ka mēs mīlam bērnus (pašai arī ir, ja kas), ir JĀMĀCA, ko nedrīkst. Protams, ka suni arī jāaudzina, ne par to stāsts, bet esmu sapratusi arī, ka suņi bērnus bieži uzskata par kucēniem, kuriem barā ir kucēnu vieta - tiem parasti pāri nedara, bet viņi arī nedrīkst pārāk atļauties. Un īstenībā - ļoti laba sistēma:):)

es gan vairāk par klejojošiem suņiem uztraucos. Rīgā tādu netrūkst. nu piedodiet, ja es eju un suns mani ieraugot sāk skriet uz manu pusi,ko tad darīt? sviests ar tiem klaiņojošiem suņiem...

"četrus gadus veca meitenīte, kuru sejā un galvas matainajā daļā sakodis pašas suns" :D Izklausās ka 4gadīgam bērnam pieder suns...

"Savukārt Kurzemē mediķu palīdzība bija nepieciešama 17 gadus vecam puisim, kuru, ejot uz peldvietu, sakodusi čūska." Čūska gāja uz peldvietu un pa ceļam sakoda to puisi, nu gan humors. Žurnaļugas galīgi nemāk rakstīt!

Tikai galīgi stulbiem saimniekiem kas tāds var gadīties, ka pašu suns sakož pašu bērnu... Cēlonis slēpjas ģimenē!

Suņi ir jāmāca, bet nevis tāpat mājās jātur 40-50 kg smagu lopu, kas skrien gar sētu un rej uz visu kas kustas vai izdod skaņu!

Es atceros, kā mana mamma pavisam mazotnē pastāstīja, ka, satiekot suni, nedrīkst viņam ne spert, ne sist, nedz arī mēģināt aizbēgt, jo suns tik un tā panāks. Vienkārši jāstāv, kamēr suns aposta un dodas prom, vai arī, ja tas nav piegājis klāt, mierīgi jāiet garām, neskatoties dzīvniekam tieši acīs. Elementāri. Plus vēl jāatcerās tas, ka suns ir ļoti līdzīgs cilvēkam, tāpēc, kas nepatīk mums, nepatiks arī sunim....

Piekrītu ievai!