Arī mēs kopā ar Višķu pagasta pārvaldes zemes ierīkotāju Annu Gundegu un bijušo pagastveci Jāni Kudiņu, kurš Višķus vadījis 20 gadu, apskatījuši šo vietu, brienam atpakaļ pāri pļavai, kur zāle man līdz padusēm. Daugavpils novadā saskaņā ar Valsts zemes dienesta datiem ir 44 šādi ciemi, kuros nav ne māju, ne adrešu, ne iedzīvotāju, tikai vieta, kur reiz bijis ciems, un tā vēsturiskais nosaukums.
Nebūs kur atgriezties
Tālāk braucam uz Kalupes pagasta Miglāniem, jo Kudiņš sola, ka tur vēl esot ko redzēt. Savulaik te bijušas kādas 15 mājas, un katrā pa 9-13 bērniem. Šodien no sešām mājām pastāvīgi dzīvo tikai vienā, un tie ir gados vecāki ļaudis. Otru māju no tās īpašnieka nomā Jāņa brālis Roberts ar sievu Toņu. Ja viņi no Daugavpils uz Miglāniem nedotos katru brīvu dienu, tad arī šo māju piemeklētu tāds pats liktenis kā kaimiņos esošās. Pirmā māja uzkalnītē paslēpusies kokos, logi un durvis vietā, jumts kārtībā - nāc un dzīvo, bet nevienam nevajag. Savukārt lejiņā klajumā celtās mājas logi slēgti slēģiem, šķūnītis iebrucis, bet pirtij priekšā piekaramā atslēga. Taču piebraucamais ceļš un pagalms pavisam nesen izpļauti. Tātad kādam šīs mājas liktenis rūp. Taču nākamā māja, kurai virs leknajiem krūmiem redzams tikai skurstenis un jumts, jau pavisam bēdīgi mūsos raugās izdauzītām logu acīm. Jānis Kudiņš Latgales ciemu nākotni iekrāso drūmās krāsās: «Tā mēs zaudējam daļu Latvijas, kas bija tuva mūsu - laucinieku - dvēselei. Tā vairs nekad nebūs tāda kā agrāk - cilvēki nomirst un aizbrauc, un nebūs neviena, kas te nāk atpakaļ. Un, ja nāks, tad uz kurieni? Nebūs kur atgriezties.» Viņa brālis Roberts, kuram sirds sāp par izmirstošo Latgali, cīnās par šo vietu, cik spēdams. Uzplēsis zemes pleķīti un iesējis labību. Solās atjaunot ceriņos ieaugušo ciema krustu, kas izskatās simtgadīgs. Priede tam jau noskatīta. Genovefa Mukāne gan prāto, ka tam varētu būt ap 80 gadu. Viņas ģimene tuvākajā apkārtnē ir vienīgā, kas te dzīvo pastāvīgi, un viņa arī ir vienīgā, kas šo krustu rotā ziediem. Jānis piebilst: «Dzirdēju domu katra izmirušā ciema vietā uzstādīt šādu krustu ar uzrakstu «Te bija...», bet tad jau visa Latgale būs vienos krustos.»
Vienīgi ar zirgu
Mukānu saimi satiekam siena pļavā ar paštaisītu uzparikti, kuru, kā izrādās, sauc par pannu, vedam mājās ruļļos satīto sienu. Tas vienīgajai gotiņai, bullītim un zirgam, kas ir galvenais vilcējspēks gandrīz visos lauku darbos. Tas ir arī vienīgais transportlīdzeklis, lai vajadzības gadījumā nokļūtu līdz pagasta centram - uz veikalu, pastu, baznīcu. Palīgā atnācis kaimiņš. Paga! Bet no kurienes kaimiņš, ja visas apkārtējās mājas ir tukšas? Nē, aiz meža tomēr kāds dzīvojot, bet tā jau esot cita djerevņa.
Genovefa aicina mājā, lai paskatāmies, kāda izskatās īsta latgaliešu sēta. Mazas istabiņas, gultas pārklātas tautiskām segām, pie sienas krusts un Dievmātes bildīte, bet uz galda vairākās vāzēs ziedu pušķi. Saimniece kautrīgi teic, ka sestdien nosvinēta jubileja - 75 gadi. Sabraukuši radi, arī no Rīgas, un šausminājušies, kā šitādos krūmos varot dzīvot. Vai tad bailes nemaz neesot. No kā te baidīties - vaicā Genovefa, te taču neviena nav, bet znots Leonards draudīgi pakrata savilktās dūres. «Mēs te ar rokām siena ruļļus ceļam,» saka augumā sīkais vīrelis, kurš kolhoza laikā strādājis par kalēju. Vēl tagad pieprot šo arodu, un mājās ir arī visi nepieciešamie darbarīki. Pozējot fotogrāfam un sparīgi sizdams ar āmuru pa laktu, viņš saka, ka, dzīvojot nomaļā lauku sētā, pašam viss jāprot un jāvar, jo no malas neviens neatnāks un viņu vietā neizdarīs. No mājas iziet sanāk reti, bet ziemā tas gandrīz nav iespējams, jo ceļus te neviens netīra, un nezinātājs mājas nemaz neatrastu. Ātrā palīdzība atbraucot līdz lielajam ceļam, kur caur mežu kādas piecas minūtes ejamas, bet pa dziļo sniegu feldšere līdz mājām nevar atbrist. «Stiep veceni uz mašīnu, kā gribi,» nosmej Genovefa.
Degļi nebūs vienīgie
Pateicoties tam, ka Mukāni te vēl turas kā pēdējie mohikāņi un nekur mukt negrasās, Miglānu no reģistriem svītrojamo ciemu sarakstā nav. Taču virkne citu ciemu gan. Daugavpils novada pašvaldības izpilddirektore Vanda Kezika apliecina, ka drīzumā varētu sekot līdzīgi lēmumi kā par Degļiem. «Visām pagastu pārvaldēm esam lūguši izanalizēt situāciju, vai Valsts zemes dienesta norādītie ciemi tiešām eksistē tikai uz papīra. Ja tā ir, tad šīs lietas jāsakārto. Ja tur nav nevienas mājas un nedzīvo neviens cilvēks, ciema statuss ir jānoņem. Pati vieta un vēsturiskais nosaukums jau nezudīs. Cilvēkiem ir priekšstats, ka ciemā jābūt vismaz desmit mājām, bet Latgalē savulaik ciema statuss piešķirts divu triju māju pudurim. Līdz ar to šo ciemu ir nesamērīgi daudz. Atradu 2000. gada 27. janvāra Daugavpils rajona padomes sēdes protokola izrakstu par apdzīvoto vietu ieskaitīšanu ciemu kategorijā, kur pielikumā ir ciemu saraksts uz 15 lapām,» stāsta Kezika. Višķu pagastā vien - 83. Tāpēc viņa norāda, ka novada teritorijas sakārtošana atbilstoši administratīvi teritoriālā likuma prasībām ir absolūti normāls process. Likumiski un juridiski viss jau ir pareizi, bet emocionāli - smagi un sāpīgi.