Zīmīgi, ka tā nosaukta orķestra mūziķa, pāragri aizsaulē aizgājušā fagotista un jauno mūziķu audzinātāja Dzintara Jurgelaiša, vārdā. Lai gan Liepāja lepojas ar Baltijā vecāko simfonisko orķestri, kurš šosezon svin 135. jubileju, Lielais dzintars ir pirmā celtne pilsētā, kas īpaši veltīta mūzikai. Tā ir jau trešā jaunā koncertzāle Latvijā pēc Rēzeknē un Cēsīs tapušajiem daudzfunkcionālajiem kultūras centriem.
"Sevišķu saviļņojumu rada tas, ka sapnim par koncertzāli Liepājā, kas lepojas ar visvecāko simfonisko orķestri Baltijas valstīs, ir teju simt gadu ilga vēsture. Ir sajūta, ka orķestrim šīs būs kolosālas mājas, kur plecu pie pleca strādāsim ar Lielā dzintara komandu. Orķestrim pilnīgi noteikti tas dos jaunu pamatu profesionālajai izaugsmei, jo skaņas kontrole Lielā dzintara koncertzālēs ir pavisam citā līmenī nekā tur, kur strādājam patlaban. Šī mums ir ļoti liela iespēja augt, telpu statuss un sabiedriskā uzmanība motivēs mūziķus izvirzīt augstākus mākslinieciskos mērķus, noteikti palīdzēs piesaistīt augstākas klases viesmāksliniekus un atrast jaunus sadarbības partnerus," Lipskis uzskaita gaidāmos ieguvumus.
Austriešu arhitekta Folkera Gīnkes projektētais un SIA Merks uzbūvētais koncertnams Radio ielā 8 patiešām slienas debesīs kā milzīgs, jūras noapaļots dzintars. Unikālā forma (neviena telpa nav simetriska, visā ēkā nav neviena taisnleņķa stūra!) un specifiskās tehniskās prasības būvniekiem bijis nepiedzīvots izaicinājums. Tomēr viņi iekļāvušies gan plānotajā termiņā - divos gados -, gan cenā. Tas ir kas nebijis, uzsver jaunās koncertzāles māksliniecisko programmu veidotājs klarnetists Ints Dālderis, kurš pēdējos trīs gadus stāvējis klāt koncertzāles projekta īstenošanai un būs arī viens no Lielās zāles vērienīgā atklāšanas koncerta solistiem 6. un 7. novembrī.
"To ir grūti aptvert. Staigājot pa šīm telpām, ir grūti noticēt, ka tas viss ir Liepājā. Tas, ko tik ilgi gaidījām, beidzot ir pienācis," priecājas Liepājas simfoniskā orķestra (LSO) mākslinieciskais vadītājs Atvars Lakstīgala.
Diriģents stāsta, ka māja uzaugusi viņa acu priekšā: dzīvojot tieši blakus, viņš pa logu redzējis, kā pat nakts stundās strādā ceļamkrāns un metinātāji. "Viņi strādāja priekš manis, un tas bija tik iedvesmojoši! Kā gan lai varu aiziet gulēt? Rezultāts ir pat labāks, nekā varējām iedomāties."
Protams, pie daudz kā vēl jāpierod. Vēl jāeksperimentē, kā skan tukšā un kā - pilnā zālē. Kā skan mazāks un lielāks kameransamblis. Kā skaņu ietekmē akustisko aizkariņu atvēršana un aizvēršana. "Akustika kamermūzikai ir tik laba, ka dzird katru niansi - arī spēles uzlabojamās kvalitātes. Man vislabāk patīk klausīties balkonā, tur skaņai klāt ir mirdzums. Lielajam orķestrim gan kamerzālē spēlēt ir neiespējami: uz skatuves ir šauri, un skaņas apjoms tāds, ko nevar izturēt, - dun," atzīst diriģents. Viņaprāt, zāle ir jāiespēlē, jāapdzīvo, jāpiepilda ar mīlestību, un tad tā skanēs arvien labāk.
"Ir brīnišķīga sajūta. Klausījos balkonā. Skanīgi! Dzird ļoti labi, bet dzird arī katru kļūdu," pirmajos iespaidos par Dzintara Jurgelaiša vārdā nosauktās kamermūzikas zāles atklāšanas koncertā dzirdēto dalījās arī ilggadējā Liepājas Emila Melngaiļa Mūzikas vidusskolas pedagoģe Aija Engelmane. Viņa ar saviļņojumu atminējās 2004. gadā piedzīvoto ainu: bija jau nojaukts kinoteātris Liepāja un izrakta pirmā bedre. Toreizējais LSO galvenais diriģents Imants Resnis un kultūras ministre Helēna Demakova stāvēja bedrē un teica: šeit būs Dzintars! Engelmane gan norādīja, ka iemūžinājumu kādas telpas nosaukumā būtu pelnījis arī ilggadējais LSO vadītājs, diriģents Valdis Vikmanis, kurš ar LSO sāka strādāt tūliņ pēc Otrā pasaules kara un nosargāja šo kolektīvu teju pusgadsimtu. Savukārt ēkas arhitektu Folkeru Gīnki skolotāja slavēja kā gaismas meistaru.
"Skaņa bija ļoti skaista, tīra, dzidra, bet ne asa. Tikai es neko neredzēju, jo sēdēju pēdējā rindā. Žēl, ka zālē nav paaugstinājuma, nav pakāpenības," atzīst liepājniece Cilda Ļebedeva. Savukārt bijušais vokālās grupas Cosmos dalībnieks Kristaps Šoriņš uzsvēra, ka "skan brīnišķīgi. Sēdēju priekšpēdējā rindā. Tad, kad runāja, likās drusku metāliska, betonīga pieskaņa, bet mūzikas instrumenti skanēja ļoti sulīgi. Man bija bažas par pretenziju uz dzintara krāsu, bet tagad redzu, ka tā ir attaisnojusies. Īpaši vakarā izgaismots nams tiešām izskatās kā dzintars," teica Šoriņš. "Sen neatceros, kur telpa ir tik pilnīgi skanējusi," piebilda viņa dzīvesbiedre Inta Šoriņa, kura Liepājā izveidojusi kafejnīcu Darbnīca. Vēl tikai jāpagaida, kamēr koncertnamā iemājos dvēsele un tas apaugs ar notikumiem.
Vairāk par Lielo dzintaru Liepājā lasiet žurnālistes Ineses Lūsiņas rakstos Lielais dzintars vēl jāapdzīvo un Īstenots gadsimta sapnis pirmdienas, 19.oktobra, laikrakstā Diena!