Enerģiskās, saimnieciskās sievietes mūžs aprāvās negaidīti un traģiski. Intu Poli 9. jūlijā dienas vidū pašas mājā nošāva. Par notikušo aizdomās tiek turēts viņas dzīvesbiedrs, kurš mēģināja nošauties arī pats. Viņam piemērots drošības līdzeklis apcietinājums, bet, tā kā vīrietis bija smagā veselības stāvoklī, viņš tika ievietots cietuma slimnīcā. Par notikušo sākts kriminālprocess. Saldus policijas iecirkņa priekšnieks Indulis Blīgzna informācijā ir skops, vien ziņo: «Minētajā kriminālprocesā tiek turpināta pirmstiesas izmeklēšana, jaunas versijas netiek izvirzītas. Paliek iepriekšējā versija - slepkavība izdarīta sadzīviska konflikta (nesaskaņu) dēļ. Aizdomās turamā vīrieša veselības stāvoklis pašreiz ir stabils, dzīvība nav apdraudēta.»
Notikušais neticams
Traģēdijas piemeklēto cilvēku tuviniekiem jāturpina dzīvot tālāk, lai gan pēc 9. jūlija dzīve kļuvusi gluži citāda. Intas mājas pagalmā valdošās skumjas ir gandrīz fiziski sajūtamas. Tomēr tuviniekiem jādara ierastie lauku darbi un ikdienas ritējums turpinās.
Līdz savai traģiskajai nāvei 48 gadus vecā sieviete kopā ar ģimeni dzīvojusi Lutriņu pagastā, ilgus gadus darbojusies SIA Lutriņi vadībā un pirms bojāejas bijusi uzņēmuma valdes priekšsēdētāja.
Intas brālis Vilnis, sastapts māsas mājas pagalmā, Dienai sacīja - Inta bija brīnišķīgs cilvēks, izdarīga, prasmīga, rūpīgi kopusi savas mājas un dārzu, daudz darījusi savas darbavietas labā, saliedējusi ģimeni un radiniekus. Bijusi cilvēks, par kādu mēdz teikt - ģimenes un darbavietas dvēsele. Brālim joprojām grūti aptvert gan faktu, ka māsas vairs nav, gan to, ka Intas bojāejā tiek vainots viņas dzīvesbiedrs. Tuvinieki saka - vīrietis iepriekš izturējies labestīgi, bijis mierīgs, tāpēc notikušais šķiet gandrīz neticams.
Ģimenes traģēdijas iemesli neizprotami šķiet arī abiem dēliem. Vecākais dēls Sandris, kurš arī iznācis sētsvidū, stāsta, ka liktenīgajā dienā bijis kopā ar vecākiem mājās. Viņš joprojām uzdod sev jautājumus: «Kas īsti notika? Kas izraisīja traģēdiju?»
«Tēvs ar māti dzīvoja saticīgi,» uzsver Sandris, turklāt sestdiena, 9. jūlijs, bijusi parasta diena, nekas ārkārtējs ar šo dienu nav bijis saistīts. Inta rosījusies pa māju, neilgi pirms traģēdijas sacījusi, ka ies atpūsties. Dēls tikai dzirdējis, viņa māte tēvam skaļi sacījusi: «Jelgavu tev vajag!» (Iespējams, domājot Jelgavas Psihoneiroloģisko slimnīcu.) Un tad jau drīz pēc tam nācies uzklausīt tēva sacīto, ka no bises šāvis…
Dēls pieļauj, ka varbūt viņam uz brīdi bija zudusi realitātes izjūta, aptumšojies prāts. Jādomā, ka skaidrību ieviesīs izmeklēšanas gaitā veiktā ekspertīze. Tuvinieki atklāj, ka Intas dzīvesbiedrs mēdzis lietot alkoholu, taču tādās reizēs nekad neesot uzvedies uzbrūkoši, konflikti ģimenē neesot notikuši. Vilnis gan atceras, ka māsasvīrs jau ilgāku laiku prātojis, ka nepieciešams atbrīvoties no alkohola atkarības, meklējis speciālistu palīdzību. Taču liktenīgajā dienā, pēc tuvinieku teiktā, aizturētais vīrietis alkoholu neesot lietojis, to pierādot arī fakts, ka neatvērta palikusi iepriekš nopirktā degvīna pudele. Tomēr kādu laiku pirms traģiskās dienas tēvs esot dzēris. Intas vīrs bija mednieks, ar bisi apieties prata, un atļauja bises turēšanai bija spēkā.
Sandris atklāj, ka raizējas par tēvu, jo par viņa šā brīža psihiskās un fiziskās veselības stāvokli nekas daudz neesot zināms. «Viņš tomēr ir mūsu tēvs,» Sandris saka un piebilst, ka Lutriņu pusē viņam daudz radu neesot. Vilnis piebilst, ka svaiņa dzīve līdz ar notikušo ir salauzta, jo neatkarīgi no tā, ko secinās izmeklēšanā un ko varētu lemt tiesa, ja tāda notiks, pat pēc atbrīvošanas traģēdijā vainotajam vīrietim psiholoģisku iemeslu dēļ šajās mājās atgriezties un dzīvot būs tikpat kā neiespējami.
Pagastā valda neizpratne
Cilvēki Lutriņos cits citu labi pazīst, tāpēc ziņa par traģisko notikumu izplatījusies strauji un skārusi daudzus. Ar Intu un viņas ģimeni cilvēki satikušies svētkos, ikdienas gaitās un risinot saimnieciskus jautājumus. Runājot ar pagasta iedzīvotājiem, rodas iespaids - lutriņniekus nepatīkami pārsteidzis ne tikai traģēdijas fakts, bet arī uzmanība, kas pievērsta viņu pagastam, publicitāte, ko Lutriņi tādējādi ieguvuši.
Pagasta pārvaldes vadītāja Ineta Ezermale nevēlējās komentēt notikušo un uzsvēra, ka sava amatā ir nesen, tomēr izteicās, ka ir nepatīkami pārsteigta par iepriekš plašsaziņas līdzekļos izskanējušo, viņasprāt, neprecīzo, informāciju par šo notikumu. Viņa gan nevēlējās sīkāk paskaidrot, kas tās par neprecizitātēm, un precizēt iepriekš publiskoto.
Kāda vietējā iedzīvotāja, kura vēlējās palikt anonīma, uzsvēra, ka Intas bojāeja ir traģēdija ne tikai ģimenei, bet arī pagastam, jo Lutriņu valdes priekšsēdētāja bijusi viens no darbīgākajiem, gaišākajiem cilvēkiem pagastā: «Uz šādiem cilvēkiem te viss turas, tāpēc jo vairāk žēl, ka šādi cilvēki aiziet, turklāt pāragri un negaidīti.»
Uzņēmumu Lutriņi, kuru vadīja Inta, var uzskatīt par Latvijas lauku uzņēmējdarbības veiksmes stāstu. Uzņēmums, kas pirms septiņiem gadiem izveidots uz bijušās paju sabiedrības bāzes un ir viens no lielākajiem darba devējiem un nodokļu maksātājiem tuvākajā apkārtnē, nodarbojās galvenokārt ar piena lopkopību. Tas nodrošina darbvietas vairāk nekā simt strādājošajiem. Nu saistībā ar šo notikumu uzņēmumā, kas apsaimnieko gandrīz divus tūkstošus hektāru zemes, kopj vairāk nekā 300 govju trijās fermās un veiksmīgi apgūst Eiropas fondu līdzekļus, gaidāmas izmaiņas. Būs jāvēl jauna vadītāja. Notikušajam pievērstā uzmanība pārsteigusi arī Intas kolēģus, kuri norādīja, ka priecātos, ja plašu valsts mēroga uzmanību pagasts un uzņēmums izpelnītos ar saviem sasniegumiem, ne traģēdijām.
Problēmas jāizrunā
Pēdējā laikā plašsaziņas līdzekļi itin bieži ziņo, ka konflikta laikā cilvēki viens pret otru vērš ieroci, nazi, laiž lietā dūres. Nereti šīs nelaimes pavada alkohola lietošana. Psihoterapeite Linda Riekstiņa-Avotiņa, nekomentējot konkrēto gadījumu, uzsver, ka svarīgi cilvēkiem attiecībās neuzkrāt neizrunātas un neatrisinātās problēmas: «Nepateikti vārdi, neizpaustas emocijas! Nereti gadās situācijas, kurās neizpaustās emocijas, arī agresija, var gandrīz bez jebkāda iemesla pēkšņi izpausties īslaicīgu, bet ļoti spēcīgu un ietekmīgu emociju (afekta) formā, un šādas emocijas būtiski ierobežo adekvātu cilvēka rīcībspēju. Afekta stāvoklī cilvēks visbiežāk rīkojas neapzināti, ar neparastu spēku, un tieši afekta stāvoklī tiek izdarīti daudzi sadzīviskie noziegumi. Agresijai ir tendence agri vai vēlu izlauzties uz āru - vai nu uz īsto objektu, vai aizstājējobjektu.» Linda Riekstiņa-Avotiņa aicina ikvienam cilvēkam, kurš apzinās, ka agresija ir uzkrājusies un varētu notikt sprādziens, meklēt veidus, kas palīdzētu adekvāti reaģēt uz pārdzīvojumiem. «Iespējams, jāmeklē psihologa, psihoterapeita vai psihiatra palīdzība, lai tiktu galā ar emocijām. Kādam var noderēt fiziska izlāde, piemēram, skrienot, varbūt mežā izkliedzoties vai izdauzot spilvenu. Pēc tam kad tvaiks nolaists, jau varēs arī sarunāties, bez otra fiziskas aizskaršanas. Ja cilvēks uz otru cilvēku dusmojos, visticamāk, no viņa kaut ko nesaņem, kaut ko, kas ir vajadzīgs. Tāpēc svarīgi saprast, ko es no otra cilvēka vēlos un skaidri pastāstīt par savām vajadzībām un emocijām. Pēc tam jau notiek dialogs un kompromisu meklēšana, jo arī otram ir savas vajadzības un emocijas, iesaka psihoterapeite.