Plaši izplatīta ir tēze - vai par tādu Latviju stāvējām uz barikādēm un sekojām līdzi vēsturiskās Augstākās padomes sēdes norisei? Sarūgtinājums ir saprotams, bet, pirmkārt, nenāk prātā valsts, kas būtu veidojusies bez kļūdām, otrkārt, kāpēc tāda nolemtība? Valsts nav pat trīsdesmit gadu veca, un tas, ka piedzīvotas tik daudzas vilšanās, nenozīmē, ka nekas nemainīsies uz labo pusi arī nākamajos trīsdesmit piecdesmit gados.
Būsim reāli - kāda mums deviņdesmito gadu sākumā varēja būt pieredze par kapitālismu, par korupciju? Jā, priekšstati izrādījušies pārāk rožaini, bet šādas mācību stundas nekad nav vieglas. Protams, cilvēka individuālais mūžs ir ierobežots, un no šā ilglaicīgā skatījuma vieglāk nepaliek tiem, kuri sasnieguši pusmūžu. Tomēr tik strauji bērēt valsti, kurā tā kā vajadzētu dzīvot mūsu pēcnācējiem, vadoties no salīdzinoši īsa tās pastāvēšanas perioda, nav pamata. Šajā ziņā piemērs varētu būt pēdējā laikā daudz piesauktās arābu valstis, kurās cilvēki, desmitiem gadu nonīkuši autokrātu režīmos, tomēr ir gatavi noticēt un mēģināt vērst lietas uz labo pusi.
Svarīgs ir jautājums, vai esam pārkāpuši robežu, pēc kuras šī lietu vēršana uz labo pusi šķiet teju vai neiespējama. Valstis ir atkopušās pēc kara, katastrofām, salīdzinot ar kurām Latvijā redzētās un vērojamās nejēdzības, nelietības utt., protams, ir tracinošas, tomēr ir salīdzinoši mazāk postošas.
Par to, cik daudzas lietas mūs neapmierina 4. maijā Latvijā, nav vērts dzesēt muti - daudz. Bet vai nav piemirsti ieguvumi? Skaidrs, ka cilvēkam, kuram nav darba vai pienācīgu iztikas līdzekļu, maz prieka un jēgas no apziņas, ka ir savs karogs, ir izteikšanās un uzskatu brīvība. Tomēr tad, kad mums viss ir apriebies, mēs vismaz varam sakasīt naudu un doties uz citu zemi; pirms 4. maija šādas iespējas vienkārši nebija. Protams, ir ļoti skumji, ja teju vai vienīgā 4. maija reālā jēga ir iespēja aizvākties no Latvijas, tomēr no indivīda savtīgo interešu viedokļa pat tas nav maz.
Labi - šie argumenti vienalga nespēj aizkustināt, negribam par šo valsti neko dzirdēt. Var arī tā. Tikai jāsaprot, ka CITAS iespējas jau nebūs. Mēs (mūsu bērni, mazbērni) nevaram iesēsties laika mašīnā un pārcelties divdesmit, simt gadu uz priekšu nākotnē - un tad nu gan! Nebūs jau kurp atgriezties.