Otrkārt, princips, ka jebkuri Satversmes grozījumi var attiekties tikai uz nākamo Saeimas sasaukumu, padara Satversmes labošanu par konkrētas krīzes risināšanai neizmantojamu mehānismu. Diemžēl Tautas partija tieši Satversmes grozīšanu izvēlējusies kā pašas radītās politiskās krīzes risināšanas līdzekli. Tās mēģinājums panākt šīs Saeimas pašatlaišanos ir antikonstitucionāls — nav Satversmē paredzēts —, bet Satversmes grozīšana šā mērķa sasniegšanai pārkāptu likumdevējiem doto vēlētāju mandātu, kurā šādas tiesības šai Saeimai nav deleģētas. Ceturtdien Saeima nodeva komisijām turpmākai virzīšanai gan Valsts prezidenta piedāvātos Satversmes grozījumus, kuri ļautu arī tautai ierosināt Saeimas atlaišanu, gan Tautas partijas sagatavotos grozījumus Satversmē, kuri ļautu Saeimai atlaist pašai sevi. Pirmie neattiektos uz šo Saeimu, kā tam arī jābūt ar Satversmes grozījumiem, taču nākotnē liktu tautas priekšstāvjiem nopietnāk rēķināties ar vēlētāju interesēm. Otrie — tieši otrādi — steigā uzcepti, lai TP ar sabiedrotajiem var tiesiski nepieņemamā veidā tūlīt pat atlaist šo Saeimu. Prezidenta ierosinātie grozījumi sastāv no divām daļām. Pirmā paredz tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu arī tautai, par ko diskusijas bijušas jau kopš Satversmes pieņemšanas un īpaši pērn tautas nobalsošanas laikā par šādiem grozījumiem. Rezultātā ir pilnveidota likumprojekta redakcija, ir piedāvāts arī kompromiss kvorumam — par atlaišanu jānobalso vairākumam no referendumā piedalījušos un divām trešdaļām no iepriekšējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos skaita. Ir noteikti arī termiņi, kad atlaist Saeimu nevar. Otrs piedāvājums attiecas uz Valsts prezidenta tiesībām atlaist Saeimu un aizstāj pašreizējās tiesības ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu. Arī par to diskusijas bijušas kopš Satversmes sapulces laikiem. Šādas tiesības prezidentam būtu efektīvāks mehānisms nekā pašreizējais, taču tas paplašinātu prezidenta iespējas ietekmēt Saeimas darba kārtību tā, ka līdztekus būtu jāapspriež, vai tam jāmaina arī viņa ievēlēšanas kārtība. (Zīmīgi, ka arī Satversmes tēvi pirmajā lasījumā šādas tiesības apsvēra piešķirt visas tautas vēlētam prezidentam.) Tas prasītu plašākus Satversmes grozījumus. Var paredzēt, ka pret šo ierosinājuma daļu Saeimai varētu būt nopietni iebildumi. Taču par to vismaz ir vērts diskutēt. Toties pilnīgi nepieņemama ir TP iedoma manipulēt ar Satversmi, lai panāktu sev vēlamo priekšlaicīgu vēlēšanu brīdi. Piedāvātais paviršais teksts, kurā ignorēts gan suverēns — tauta —, kura intereses Saeimai jāpārstāv, gan arbitrs — Valsts prezidents —, kuram šajā priekšlikumā arī nav paredzēta nekāda loma, izskatās pēc valdošās koalīcijas rīcības stilam diemžēl atbilstoša puiciska "mēs jums visiem parādīsim!" izlēciena. Taču pat neatkarīgi no minētā — iecere Satversmes grozījumus attiecināt uz šo Saeimu nav pieņemama. Šim Saeimas sasaukumam tauta vēlēšanās nav devusi pilnvarojumu lemt par savu atlaišanu. Tāpēc Saeima, kas, protams, var lemt arī par šādiem grozījumiem Satversmē, nevar piešķirt sev tiesības, kādas vēlētāji tās ievēlēšanas brīdī tai nav piešķīruši. Absurdi, ka TP ar tās priekšsēdi Mareku Segliņu priekšgalā apgalvo, ka Saeima esot zaudējusi vēlētāju doto uzticības mandātu (kaut gan to atņemt var tikai tauta, nevis tās ievēlētie priekšstāvji paši sev), bet to atgūt cer, pārkāpjot šā mandāta robežas. Lai saprastu, cik tas var būt bīstami, pietiek iedomāties mazliet citu Satversmes grozījumu redakciju. TP piedāvā papildināt 10.pantu, ka "Saeimu ievēlē uz četriem gadiem", ar tekstu, ka Saeima "var saīsināt savu pilnvaru termiņu" un "šādā gadījumā izsludināmas jaunas Saeimas vēlēšanas", un tas stātos spēkā nekavējoties. Aizbildinājums — krīze. Taču ar krīzi varētu aizbildināt arī Satversmes grozījumu, ka Saeima var pagarināt savu pilnvaru termiņu, un jaunas vēlēšanas nav jāizsludina. Absurdi? Tikpat absurdi, kā valdošās koalīcijas pilnā nopietnībā stāstītais, ka Saeima zaudējusi tautas uzticību un valdība arī to zaudējusi, bet valdība nav zaudējusi Saeimas uzticību, tāpēc nevar atkāpties. Vai — ka runāt par citu valdību nedrīkst, kamēr šī pilda pienākumus, bet Godmaņa valdība nevar atkāpties, kamēr pati nav vienojusies par citu. Jo, redz, krīze! Šajā valdošās koalīcijas tautoloģijā patiesībā ir paslēpts arī politiskās krīzes risinājums — valdības vadītāja demisija vai Saeimas neuzticības izteikšana valdībai, kas būtu konstitucionāli korekts veids, kā valdošajai koalīcijai pašai sevi atlaist. Tā vietā šī koalīcija vēlas saglabāties ar tīri politisku, tiesiski apšaubāmu lēmumu. Redzam arī Saeimas lēmēju vairākuma jaunās aprises — par šo grozījumu nodošanu komisijām balsoja TP, LPP/LC, Saskaņas centrs, bet atturēdamās balsojumā nepieciešamo kvorumu nodrošināja PCTVL frakcija. Ja tas ir mēģinājums pārvarēt politisko krīzi, tad rezultāts būs vēl dziļāka krīze. Iedoma atgūt sabiedrības uzticēšanos ar politiski motivētiem Satversmes grozījumiem šo uzticēšanos tikai mazina.
Aivars Ozoliņš: Zaudētā mandāta pārkāpēji
Politiskā krīze ir piemērots laiks, lai diskutētu arī par valsts pamatlikuma pilnveidošanu, taču tas ir visnepiemērotākais laiks Satversmes grozīšanai. Jo, pirmkārt, šā brīža politiski apsvērumi ietekmē lēmēju argumentus un aizsedz tiem skatu uz šodienas karstumā pieņemtu lēmumu iespaidu uz valsti ilgtermiņā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.