Un te sākas jautājumi. Latvijas premjers Valdis Dombrovskis stāsta, ka vienošanās būs par fiskālās diciplīnas jautājumiem, proti, t. s. strukturālais budžeta deficīts (kas tas par zvēru?) nedrīkstēšot pārsniegt 0,5 procentus - šobrīd Latvijai tas esot 4%. Vai tas nozīmēs jaunas bargas konsolidācijas, ar kuru pabeigšanu finanšu ministrs Andris Vilks pagājušajā nedēļā apsveica Latvijas tautu? Savukārt Euronews televīzijas kanālā gaidāmā vienošanās spītīgi tiek apzīmēta par vienošanos budžeta un nodokļu jautājumos. Kādu nodokļu? Vai runa ir par tiešu, ES budžetā nonākošu nodokļu ieviešanu? Un visdrīzāk ne jau fiskālās disciplīnas dēļ Lielbritānija «noleca» no šīs vienošanās, bet tieši dēļ iespējamajiem nodokļiem par finanšu operācijām, kas sāpīgi varētu sist Londonas Sitijas interesēm. Savukārt vēl pirmdienas rītā Roberts Zīle skaidroja, ka panāktā vienošanās ir liela Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī uzvara, jo - Eiropas Centrālā banka tagad uzpirkšot sliktos to franču banku vērtspapīrus, kuras «ieberzušās» Dienvideiropas zemēs. Utt., u.tjpr.
Es to visu stāstu nevis tādēļ, lai paskaidrotu Briselē panāktās vienošanās būtību, bet lai parādītu, ka šobrīd ir galīgi neskaidrs, kas tad īsti tika panākts. Var jau būt, ka tas ir neskaidrs mums - parastajiem mirstīgajiem, bet politiķiem viss ir skaidrs. Vismaz dažiem. Bet viņi ar saviem skaidrojumiem mums diez kā nepalīdz. Un vēl jo vairāk, nav noskaņoti ar sabiedrību par to debatēt. Uz tā fona jau sākas zināmas politiskas kaislības. Sestdienas vakarā Twitter telpā virkne valdības koalīcijas sastāvā ietilpstošās Nacionālās apvienības pārstāvju uzstājās ar slavinošām replikām par britiem kā «īsteniem savas valsts interešu aizstāvjiem» un aicināja noteikti rīkot referendumu par Latvijas pievienošanos jaunajam līgumam, jo «tas būtiski samazina mūsu valsts suverenitāti». Ja kāds teiks - tas jau tikai tviteris, tad pēdējo dienu notikumi ar Swedbank parāda, kāds «politisks» spēks ir čalošanai sociālajos tīklos.
Ar sabiedrību ir jārunā, būtiski jautājumi ir jāizdebatē. It sevišķi, ja tas var skart tādas lietas kā valsts suverenitātes jautājumus. Protams, globalizācija turpinās, un tomēr mums visiem ir skaidri jāsaprot, ko, kāpēc un kam mēs esam gatavi deleģēt no savas nacionālās patstāvības. Un, ja es dzirdu komentārus, ka viss Briselē nupat notikušais bijis trīs Eiropas lielvalstu Vācijas, Francijas un Lielbritānijas savstarpējo attiecību kārtošana, tad tas nemaz nevairo manu entuziasmu pa galvu pa kaklu šajā spēlē iesaistīties.