Askolds Rodins: Glābšanas lokomotīve
Glābt, ja kas vēl glābjams. Tieši tāds izskatās Saeimas Tautas partijas (TP) frakcijas deputāta Kārļa Leiškalna nule izskanējušais priekšlikums grozīt Saeimas vēlēšanu likumu. Dot partijām iespēju visos piecos vēlēšanu apgabalos pieteikt vienu un to pašu kandidātu sarakstu. Tas gan neatbilst Satversmē 7.pantā teiktajam, ka, "sadalot Latviju atsevišķos vēlēšanu apgabalos, Saeimas deputātu skaits, kurš ievēlams katrā vēlēšanu apgabalā, noteicams proporcionāli katra apgabala vēlētāju skaitam". Leiškalna priekšlikums pēc būtības pārvērstu visu Latviju par vienu vēlēšanu apgabalu, kas neatbilst ne Satversmes burtam, ne garam. Turklāt to var uzskatīt par izaicinājumu Valsts prezidentam Valdim Zatleram, pēc kura pieprasījuma no likuma tika svītrots "lokomotīvju princips".
Vēl tinte nav nožuvusi uz šiem vēlēšanu likuma grozījumiem, kad Leiškalns jau klāt ar ierosinājumu atjaunot "lokomotīvju principu" pastiprinātā variantā. Tas izskatās pēc izmisuma soļa — ja nav lokomotīvju pieciem sarakstiem, vienam to var sagrabināt. Atsaukšanās uz Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanu kārtību (vienādas listes visos vēlēšanu apgabalos) nav īsti korekta. Astoņi EP deputāti pārstāv visu Latviju, turpretim simt Saeimas deputātiem būtu jāatskatās uz to vēlēšanu apgabalu, kurā tie guvuši atbalstu.
Jaunais laiks (JL) sazin kāpēc nolēmis piepalīdzēt TP tās sāktajā lielajā spēlē un nācis ar priekšlikumu, ka vēlētāju reģistrs būtu jāliek lietā ne tikai pašvaldību un EP, bet arī Saeimas vēlēšanās. Tad, lūk, vēlētāji balsošot savā, nevis kādā citā vēlēšanu apgabalā. "Piesiešana pie pagasta mietiņa" ir pašsaprotama pašvaldību vēlēšanās, EP vēlēšanās to nosaka unificētā procedūra — tā dara visās Eiropas Savienības (ES) valstīs.
Attiecībā uz Saeimas vēlēšanu kārtību mūsu likumdevējiem ir brīvas rokas. Iespēja vēlēt Saeimu jebkurā valsts stūrītī un kaktiņā stimulē pilsoņus izmantot savas aktīvās vēlēšanu tiesības. Turklāt var būt, ka emocionāli cilvēks jūtas vairāk saistīts nevis ar nodarbes noteiktu dzīvesvietu, bet apvidu, kurā tas uzaudzis. Pirmās paaudzes rīdzinieks var izrādīties lielāks dzimtā pagasta nekā galvaspilsētas patriots.
Katrai vēlēšanu procedūrai ir savi trūkumi, arī pašreizējai. Ir iespēja (to 1993.gada vēlēšanās izmantoja Zīgerists) sasēdināt savus piekritējus autobusos un nogādāt noteiktā vēlēšanu iecirknī. Līdzīgs gadījums pamanīts arī 8.Saeimas vēlēšanās. Teikt, ka šie atsevišķie gadījumi manāmi kropļotu vēlēšanu iznākumu, nozīmētu briesmu pārspīlēšanu. Ir dzirdēts par tūristu autobusiem, kas jau rīta agrumā "nokopj" pierobežas pagasta vēlēšanu zīmju krājumus, taču tāpēc šī pagasta vēlētāji nepaliek nebalsojuši.
Leiškalna priekšlikums nozīmētu visai radikālas izmaiņas, kuras pasliktinās pilsoņu tiesības izraudzīties sev vēlamos tautas priekšstāvjus. Savas grūtības varētu būt arī partijām: nav viegli sadzenāt lielāku skaitu cilvēku, par kuriem puslīdz pieņemami nobalsos gan Kurzemē, gan Latgalē, gan Rīgā. Tas nozīmē, ka listē nonāks galvenokārt cilvēki, par kuriem kaut kas zināms visā valstī. Savos reģionos, bet ne valsts mērogā labi pazīstamiem politiķiem tajās vienkārši neatradīsies vieta. Sašaurināts piedāvājums, apgrūtināta izvēle un vēl mazāka deputātu atbildība savu vēlētāju priekšā. To var vērtēt visādi, tikai ne kā demokrātijas padziļināšanu vai vismaz noturēšanu tagadējā līmenī. Zīmīgi, ka tāpēc pret šo ideju iebilst arī Leiškalna partijas biedrs Māris Kučinskis.
Leiškalnam, protams, ir tiesības nākt ar priekšlikumiem, tikai parasti tie — un šis pēc iespējamām sekām ir ļoti nopietns — vispirms tiek izdiskutēti partijā un tiek lemts, vai tos virzīt tālāk. Pēc Saeimas TP frakcijas priekšsēdētājas Vinetas Muižnieces teiktā — "neesot lemts". Tad kāpēc bija jāsteidzas?
Visticamāk, tas saistīts ar katastrofālā situācijā jau labu laiku dreifējošajai (jūlija reitings — 1,8%, augustā — 1,9%) TP svarīgu jautājumu — vai lielajā politikā būtu jāatgriežas partijas dibinātājam Andrim Šķēlem?
Pagātnē pati aktīva politiķe, tagadējā TP funkcionāre Šķēles dzīvesbiedre Kristiāna Lībane-Šķēle publiskajā telpā vispirms pasludināja, ka "Latvijas valsts ir milzīgas krīzes priekšā", pēc tam pieļāva (izeja, vai?), ka Andris Šķēle varētu atgriezties politikā.
Pats Šķēle bija izvairīgs: "Jebkurš personāliju jautājums šobrīd ir otršķirīgs, tāpēc es pašlaik negribētu tos saasināt." Tā ir koķetēšana. Personāliju jautājums, ja runa ir par sabiedrībai nozīmīgu lēmumu pieņemšanu, nevar būt otršķirīgs, un vispirmām kārtām tas saistīts ar "personāliju" reputāciju.
Rudenī gaidāmais TP kārtējais kongress, visticamāk, nebūs, kā tas bija vērojams pēdējos gados, savstarpējas "paglaudīšanas" reize. Ja Šķēle atkal kļūs par partijas oficiālo līderi, visdrīzāk sekos šķelšanās. Īsta šķelšanās un nevis dažu prominentu biedru padzīšana no partijas. Riskanta padarīšana, taču tikai šādas ieceres gadījumā var saskatīt jēgu Lībanes-Šķēles pēkšņajai runātvēlmei un gandrīz sinhronajai Leiškalna rosībai. Līderu bada apstākļos Šķēle kā līderis TP nozīmēs spēli uz visu banku, izmisīgu mēģinājumu vēlēšanās pārvarēt 5% barjeru un neaiziet politiskajā nebūtībā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.