Atrod Ulmaņa pasi un citus dokumentus; tie apstiprina vēsturnieku pieņēmumus

Pēc visa spriežot, šie dokumenti bija līdzi K. Ulmanim viņa pēdējā braucienā uz Maskavu 1940. gada 22. jūlijā. Starp dokumentiem ir arī 1940. gada 20. jūlijā izdota atļauja izvest no valsts 1000 ASV dolāru, trīs Latvijas Ārlietu ministrijas verbālnotas franču valodā ar lūgumu Lietuvas un Vācijas ārlietu resoriem nelikt šķēršļus dokumenta uzrādītājam šķērsot valsti, bet Šveices valdībai – ļaut K. Ulmanim ieceļot.

Vēl viens dokuments ir padomju okupantu organizētās ''valdības'' galvas – Augusta Kirhenšteina – 1940. gada 22. jūlijā pašrocīgi rakstīts lūgums Latvijas ģenerālkonsulam Šveicē palīdzēt K. Ulmanim ''iekārtoties'' cerētajā mītnes zemē. Iepriekšējā dienā butaforiskā ''Tautas Saeima'' bija deklarējusi, ka ''Latvija ir padomju sociālistiskā republika'', bet K. Ulmanis bija nolicis Valsts prezidenta pilnvaras, nododot tās A. Kirhenšteinam. Pieminētie dokumenti liecina, ka gāztā valsts vadītāja izbraukšana uz Šveici kārtota lielā steigā un pēdējā brīdī.

Kārlis Ulmanis nomira Krasnovodskas cietuma slimnīcā 1942. gada 20. septembrī un apbedīts Krasnovodskas cietuma kapsētā. Mūsdienās šī vieta atrodas Turkmenistānā, Turkmenbašī pilsētā.

Latvijas Valsts arhīva (LVA) direktore Daina Kļaviņa, laipni izrādot dokumentus, kas šā gada sākumā nonākuši arhīvā, norāda, ka nekādu apvērsumu tie nenes, taču agrākos pieņēmumus apstiprina gan. Turklāt bijis ārkārtīgi svarīgi, lai oriģināli beidzot nonāktu drošā vietā.

Pēc visa spriežot, Latvijā tie atgriezušies 1993. gadā, pateicoties agrākā Latvijas Vēstures institūta direktora Induļa Roņa vadītajai AP komisijai. kādā brīdī tie nonākuši starp AP sekretāra un vēlākā Latvijas vēstnieka Krievijā un Lielbritānijā Imanta Daudiša papīriem. Pēc I. Daudiša nāves 2002. gada aprīlī, starp mazāk svarīgām lietām iejukušās vēstures liecības nonestas Saeimas pagrabā un noglabātas seifā, kur uzietas pagājušajā gadā. Diemžēl nez vai kādreiz izdosies noskaidrot, kādēļ I. Daudišs, kas parlamenta sekretāra amatu ieņēma līdz pat 1997. gadam, neatdeva šīs lietas arhīvā un par tām klusēja, secina Latvijas Avīze.