Augstākā izglītība: vai atkal reformu krustceles?

Jau pirms gadiem pieciem bija skaidri redzams, ka Latvijā izveidotā doktorantūru sistēma augstskolās nespēj nodrošināt ne tuvu tādu līmeni kā Lietuvā un Igaunijā, bezcerīgi atpaliekot no pārējām Ziemeļeiropas valstīm. Tobrīd arī Augstākās izglītības padomē šis jautājums palika nesadzirdēts – vadošo valsts augstskolu rektori tā arī nespēja saprast, par ko ir jāuztraucas. Nauda no valsts budžeta plūda platā straumē, bija treknie gadi un katrs nākamais solījās būt vēl treknāks. Atbildību par to, kā šie līdzekļi ir iztērēti, neviens neprasīja. Nu kas gan var būt vēl labāks par šādu leiputriju!Analoģiska aina vērojama arī pārējās augstākās izglītības pakāpēs, turklāt problēma ir meklējama nevis studiju programmās, studentos vai pasniedzējos, bet gan pašreizējā valsts augstākās izglītības sistēmas organizācijā un tās finansēšanas principos. Diskusija par to, veidot Latvijā vienu lielu valsts universitāti, veidot katram reģionam savu universitāti vai katrai izglītības jomai savējo, atgādina pazīstamo Krilova fabulu par muzikantiem. Diez vai augstākās izglītības orķestra skanējums uzlabosies no tā vien, ja muzikantus sasēdinās vienā lielā aplī, veidos katrā reģionā savu apli, vai sēdinās tos rindās. Ārēji liksies, ka tiek veiktas lielas reformas: mūziķi elsdami, pūzdami nesīs bungas un taures, stieps klavieres, spriedīs, kādu kuram krēslu ieņemt, brauks pieredzes apmaiņā uz ārzemēm, lai redzētu, kādi krēsli ir tur un kā ārzemju gudrie tajos sēž. Žurnālistiem būs, par ko rakstīt, politiķi uzstāsies ar runām, galu galā vēlēšanas taču tuvojas. Ar vārdu sakot, jezga būs liela, bet vai rezultāts?Šeit esam pie galvenā. Pirms sākt kādu reformu, ir jānoskaidro, ko tad īsti tajā gribam sasniegt. Esošā ekonomiskā situācija atbild uz šo jautājumu: ir jāizveido tādiem principiem strādājoša augstākās izglītības sistēma, kas ar tai pieejamajiem, ļoti ierobežotajiem resursiem dotu iespējami lielāko efektu sabiedrības attīstībā, turklāt šim efektam jābūt novērtējamam, un parametriem, pēc kuriem tas tiek vērtēts, jābūt sabiedriski nozīmīgiem. Vienā no vadošajām vietām būtu liekams jautājums par augstskolas absolventa iespējām iekļauties darba tirgū. Turklāt, no sabiedrības viedokļa raugoties, runa ir par tādu darba tirgu, kur tiek maksāti nodokļi. Tikai, pateicoties citu iepriekš samaksātajiem nodokļiem, valsts budžeta studentam studijas ir iespējamas. Risinājumi, kā panākt, lai augstākās izglītības sistēma, saņemot sabiedrisko finansējumu, darbotos sabiedrības interesēs, var būt dažādi, un izglītības politikas veidotāju uzdevums ir atrast labāko vai atbildēt par sekām, ja lēmums kļūdains. Vispirms ir jāvienojas par to, kam jāuzņemas galvenā atbildība par valsts budžeta līdzekļu racionālu izmantošanu augstākajā izglītībā: studentam vai augstskolai. Ja studentam, tad augstākās izglītības reformas pirmais un svarīgākais solis ir nosacījumu, pēc kādiem var saņemt valsts finansējumu, maiņa. Studentam ir jāsaprot, ka līdzekļi, kas tiek atvēlēti viņa studiju nodrošināšanai, faktiski ir sabiedrības aizdevums viņam. Šis aizdevums pēc studiju pabeigšanas būs jāatdod ar darbu privātā vai valsts uzņēmumā vai iestādē, vai veidojot savu biznesu, bet visos gadījumos, strādājot un maksājot nodokļus valsts budžetā un nodrošinot sabiedrības vajadzību apmierināšanu. Attiecības starp nākamo studentu un valsti tieši tā arī ir jānoformē – students saņem valsts finansējumu studijām valsts budžeta vietā kā aizdevumu, kas pakāpeniski tiek dzēsts, pēc augstskolas beigšanas strādājot un maksājot nodokļus. Ja students slinkuma vai neieinteresētības dēļ pamet studijas, izniekotie valsts līdzekļi ir jāatgriež valsts budžetā. Atbilstoši valsts attīstības vajadzībām ir jānosaka, cik valsts finansētu budžeta vietu katrā izglītības jomā ir nepieciešams, un saskaņā ar centralizēto eksāmenu rezultātiem labākajiem skolu absolventiem jādod tiesības pretendēt uz šīm budžeta vietām. Students, kas ir labi mācījies skolā un ir gatavs pēc augstskolas beigšanas kārtīgi strādāt, pats spēs izvēlēties, kurā augstskolā studēt. Šāds students būs daudz prasīgāks pret augstskolu un tās pasniedzējiem, jo viņš būs atbildīgs par to, lai pēc beigšanas spētu strādāt tā, lai dzēstu savu kredītu sabiedrībai. Šai gadījumā nevis ierēdnis kabineta klusumā izlems, kurai augstskolai saņemt valsts finansējumu, kurai nē, bet gan nākamie studenti paši, izdarot izvēli par to, kurā no augstskolām apgūt izvēlēto studiju programmu. Ieviešot šādu principu, augstskolu tīkls pakāpeniski pārveidosies tā, lai visvairāk atbilstu sabiedrības vajadzībām. Augstskolas, kuras tām atbildīs, saņems lielāko finansējumu, bet to, kas studentu vajadzībām piemēroties nespēs, slēgšana būs pamatota nevis ar kāda ierēdņa vai politiķa lēmumu, bet gan ar sabiedrības neapmierinātību ar šīs augstskolas darbības rezultātiem.Ja atbildību par valsts budžeta līdzekļu racionālu izmantošanu tiek uzlikta augstskolām, finansējuma, kas nonāk augstskolās, apjoms ir jāsasaista ar augstskolas darbības rezultātiem. Jāfinansē augstskolas nevis pēc tajās uzņemt paredzēto studentu skaita, bet gan pēc tā, cik no augstskolas absolventiem ir ieguvuši darba tirgus prasībām atbilstošu izglītību, t.i., spēj strādāt un maksāt nodokļus valsts budžetā. Šāds princips būs «inertāks», taču ilgtermiņā tikpat efektīvs, jo piespiedīs augstskolu sekot līdzi gan darba tirgus prasībām, gan jaunākajām tendencēm zinātnē. Šai gadījumā gan nepieciešams laiks, lai pārliecinātos, vai absolvents patiešām ir spējīgs atrast darbu un šajā darbā «noturēties». Ja šobrīd valsts augstskolas ir ieinteresētas vienalga ar ko, bet aizpildīt budžeta vietas, lai nepazustu tām paredzētais finansējums, tad pēc šāda principa ieviešanas priekšroka tiks dota reflektantiem, kas atbilst studiju programmas prasībām, bet «balastu» stiept līdzi nebūs vērts – students, kas stājas augstskolā bez patiesa nodoma studēt, radīs tikai zaudējumus un nākotnē finansējumu augstskolai un darba vietas tās personālam nenodrošinās.Protams, ka abi šeit piedāvātie risinājumi ir tikai skice tam, kā varētu veikt reformas valsts augstākajā izglītībā. Atsevišķi aplūkojams ir arī jautājums par zinātnes finansēšanu. Ir iespējami arī citi risinājumi, kas diskusiju procesā varētu parādīties. Viens gan ir skaidrs: mēģinot veikt tikai virspusējas strukturālas pārbīdes, bet saglabājot šobrīd pastāvošos kolektīvās bezatbildības principus augstākajā izglītībā, nav pamata cerēt uz situācijas uzlabošanos nākotnē. Vienalga, kā sēdināsim mūziķus, orķestris neskanēs, ja orķestranti un diriģenti nebūs ieinteresēti, lai klausītājiem, kas samaksājuši par biļetēm, mūzika patiktu.