Tās ir domas no Dienas aptaujāto cilvēku teiktā. Tas viss der pirmajam prezidentūras gadam, bet būtu labi, ja līdz rudenim A. Bērziņš tiktu skaidrībā, kas ir viņa spēka pielikšanas punkti, novēl sociologs Aigars Freimanis.
Pirms gada 2. jūnijā A. Bērziņu Saeima ievēlēja Valsts prezidenta amatā ar 53 balsīm otrajā balsošanas reizē. Viņš bija pirmais prezidents, kuram jāsāk strādāt atlaistas Saeimas apstākļos un jāsasauc tās sēdes. Ar to viņš pamatoja Valsts kancelejas vadītāja izvēli, šajā postenī aicinot politiski tuvu stāvošu personu - bijušo Saeimas priekšsēdētāju Gundaru Daudzi, kurš amatā ir joprojām. A. Bērziņš varētu palikt vēsturē kā opozīcijas prezidents, jo tieši tās atbalsts izšķīra balsojuma iznākumu par labu viņam, nevis priekšgājējam Valdim Zatleram, kurš arī ieies vēsturē - kā pirmais prezidents, kurš ierosināja Saeimas atlaišanu.
Varbūt tāpēc A. Bērziņam visvairāk ir zobs uz V. Zatlera vadīto Reformu partiju. Tas bija jūtams prezidenta izteikumos, ka parlamenta atlaišana neko labu nav devusi, kā arī gada sākumā izplatītajā vēstījumā, kurā prezidents atzinās bažās, ka «šajā sasaukumā mazinājusies konstruktīvas sadarbības gaisotne starp politiskajiem spēkiem, politiķu novilkto sarkano līniju pārspīlēta uzturēšana kļūst par nepārvaramu barjeru turpmākai valsts attīstībai». Vairāki aptaujātie atzina, ka, iespējams, A. Bērziņš būtu citāds, ja Saeima nebūtu atlaista. Tikpat labi viņa nokļūšana amatā varēja būt mazāk iespējama, ja V. Zatlers to nebūtu ierosinājis.
Drīzāk piespēlē Vienotībai
Prezidents ir kurnējis, ka koalīcija ar neatkarīgo deputātu balsīm nav stabila, bet vienlaikus atzinis, ka tā ir labākā iespējamā koalīcija. Dažkārt varēja just, ka A. Bērziņam patiktu, ja valdībā paņemtu arī Zaļo un Zemnieku savienību (ZZS), no kuras saraksta viņš bija ievēlēts Saeimā. ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis nepiekrīt tiem, kas runā par A. Bērziņa iespējamo saistību no ZZS, bet pievienojas tiem, kas prezidentu uzskata par neitrālu. Kad ZZS protestēja pret pensijas vecuma paaugstināšanu un cerēja, ka prezidents apturēs likuma izsludināšanu, tas nenotika. «Valsts prezidents jau vairāk Vienotībai piespēlē,» secinājis A. Brigmanis.
Lielo pilsētu asociācijas pārstāvis Māris Kučinskis, kurš ir Valsts prezidenta Stratēģiskās attīstības komisijas vadītāja vietnieks, savukārt noraida spriedumus, ka prezidents iet lielo pilsētu pavadā, jo īpaši pēdējā laikā, kad sola pastiprinātu uzmanību pievērst reģionālajai attīstībai. G. Daudze pārstāvēja Aivara Lemberga vadīto partiju Latvijai un Ventspilij, kurā darbību ir apturējis. «Prezidents nelobē lielās pilsētas, bet gan atbalsta saprātīgās pašvaldības, jo visām traucē nepamatotie ierobežojumi,» teica M. Kučinskis. Viņš uzskata, ka prezidenta stiprā puse ir spēja būt tādam, kāds viņš ir, un ka «cilvēki ir noilgojušies pēc prezidenta, kas nespēlē iedalīto lomu». Spēja būt tādam, kāds ir, gan radījusi neveiklas situācijas prezidenta komandas cilvēkiem. Spilgts piemērs bija intervija ar A. Bērziņu pārraidē Dienas rīts februārī, kad, atbildot uz jautājumu, Valsts prezidents apstiprināja gatavību kļūt par iniciatoru jaunas Satversmes rakstīšanai. «Man ir tāda pārliecība, ka tuvāko gadu laikā tas noteikti notiks,» sacīja A. Bērziņš. Viņa padomnieki dienu vēlāk skaidroja, ka jauna Satversme nav prezidenta pašmērķis. Pēc dažiem mēnešiem prezidents koriģēja savu ideju un izveidoja atzītu ekspertu darba grupu, kurai ir jāpilnveido valsts pārvaldes sistēma nolūkā nostiprināt valdības un pašvaldību lomu. Žurnāliste Baiba Strautmane domā, ka šādas situācijas rodas tāpēc, ka Valsts prezidents «pats visu izdomā, zina, nevienam padomu neprasot; Vaira Vīķe-Freiberga arī zināja un izdomāja, bet viņa vienmēr izdomāja līdz galam».
Nav tautas iedvesmotājs
Pieredzējušais politiķis Jānis Lagzdiņš uzskata A. Bērziņu par vienu no valdības politikas drošības balstiem, kurš tai nodrošina aizmuguri arī pret opozīcijas populismu. «Tā ir prezidenta cienīga pozīcija - nepakļauties partijai, no kuras viņš nācis. Taču viņš vēl nav atradis savu vietu un joprojām ir tās meklējumos,» teica J. Lagzdiņš, atceroties, ka priekšgājējiem pēc pirmā pilnvaru gada jau bija skaidrs darbības stils un spēka pielikšanas punkti. Atšķirībā no V. Vīķes-Freibergas viņš arī nekļūšot par tautas morālo līderi. B. Strautmane to pateica vēl tiešāk - prezidentam galvenā ir reprezentatīvā funkcija, bet A. Bērziņam «nav tās enerģētikas un harismas, lai aizvilktu līdzi, iedvesmotu, pasakot ko skaistu, viņā vairāk jūtams dzīves gurdums un pašapmierinātība, bet mums pietrūkst tēlu, no kā var pasmelt sauli, no Vairas Vīķes-Freibergas varēja pasmelt sauli».
Kad A. Bērziņu ievēlēja, dzejniece Māra Zālīte aģentūrai BNS sacīja, ka jaunais prezidents ir nepazīstams «un viņa sēšanās prezidenta krēslā ir pārpratums». Uz norādi, ka V. Zatlers arī savu prezidentūru nesāka ar spožu uznācienu, M. Zālīte toreiz teica: «Lai Dievs dod, ka Bērziņš noiet Zatlera izaugsmes ceļu.» Dienas lūgta, paraudzīties uz A. Bērziņu pēc pirmā prezidentūras gada, M. Zālīte tagad atbildēja, ka neesot savas domas mainījusi. «Joprojām neredzu šī cilvēka politiskās saknes, kas ir dziļi tumsā ieslīgušas. Politiskajos jautājumos viņš izvairās ieņemt skaidru viedokli, to maina. Nejūtu viņa personā politisko stabilitāti, reprezentatīvu figūru,» teica M. Zālīte un piekrita, ka viņš reprezentācijas funkciju veic vāji. Dzejniecei prezidents «joprojām ir tāds tumšais zirdziņš».
Latvijas faktu direktors A. Freimanis savukārt pirms gada sacīja: «Man ir pamatotas aizdomas, ka Andris Bērziņš varētu būt ļoti ieredzēts prezidents.» Arī viņš savas domas nav mainījis. Sociologs uzskata, ka A. Bērziņš atstājis labu iespaidu uz sabiedrību, un uzskaita lietas, ar ko tas ir izdevies - viņš ir atteicies no prezidenta rezidences, nevēlas pompozi braukt ar mašīnu, sirēnām skanot, kājām iet uz darbu, ziedo naudu skolām. «Un viņam nav pielipusi populisma nots, lai gan fakti tam būtu pateicīgi,» secina sociologs. Varbūt tāpēc prezidentam piedod vājos punktus, arī to, ka viņš nav spilgts runātājs, nepabeidz iesākto teikumu un nerunā smalkos zemtekstos, bet dažkārt nodemonstrē, ka arī amatpersona spēj būt cilvēcīgi un emocionāli neaizsargāta, kā tas bija pirmās skolas apmeklējumā Nītaurē. «Tas viss der pirmajam gadam, bet to, ko piedod pirmajā gadā, var nepiedot otrajā,» atzīst A. Freimanis.
Vēlas saliedēt sabiedrību
No A. Bērziņa šajā gadā ir sagaidīta arī negaidīta rīcība, kas vairākkārt izpelnījusies vismaz daļas sabiedrības atbalstu, kā tas bija pirms 16. marta, kad viņš intervijā LNT raidījumā 900 sekundes aicināja skaidrot Latvijas sabiedrībai un pasaulei vēsturiskos notikumus un aizstāvēja latviešu leģionārus, kurus «uzskatīt par noziedzniekiem - tas ir ārpus saprāta robežām». Viens no prezidenta spēka pielikšanas punktiem ir bijusi sabiedrības saliedēšana, intensīvi tiekoties ar dažādu sabiedrības grupu pārstāvjiem.
Pavasarī uz Rīgas pili bija uzaicināti arī sabiedrības par atklātību Delna pārstāvji, kuri uzdāvināja Valsts prezidentam fotogrāfiju no viņa ievēlēšanas dienas. Tajā A. Bērziņu pie parlamenta sagaidīja Delnas piketa dalībnieki ar lielu plakātu «Nost ar oligarhiem», lūdzot A. Bērziņu uz tā parakstīties, ko viņš ne tikai izdarīja, bet pierakstīja arī datumu. Saņēmis šo fotogrāfiju, viņš bijis priecīgs un aizkustināts. Pēc Valsts prezidenta ievēlēšanas Delnai bijušas divas izvēles: kliegt «nost ar Bērziņu!» vai runāt par tai svarīgām lietām. Piketētāji izvēlējušies otro iespēju. Pirmie prezidenta soļi amatā radīja uzticamību, tagad atzīst Delnas padomes priekšsēdētāja Inese Voika un atgādina, ka savā komandā prezidents uzaicināja bijušo ģenerālprokuroru Jāni Maizīti un profesionālu juristu Edgaru Pastaru. I. Voikai nav stipras pārliecības, ka tās saiknes, kuras A. Bērziņam veidojušās, strādājot Unibankā, ar tā laika cilvēkiem var saraut, bet «mēs respektējam prezidenta institūciju un paļaujamies, ka viņš darbosies sabiedrības, nevis atsevišķu grupu interesēs».
Prezidents maina viedokli. Kā to vērtē eksperti
«Referendums ir sekas ekonomiskai un politiskai nestabilitātei un sākotnēji bijis uzskatāms par absurdu, taču referendumā tomēr piedalīšos, lai aizstāvētu valodu. Kā pilsonis neesmu mainījis savu viedokli, bet kā Valsts prezidentam ir jāpiedalās.»
«Redzot, cik veiksmīgi šis process attīstās Lietuvā, varu droši apgalvot, ka centīšos arī personīgi līdzdarboties (Visaginas AES projektā). Latvenergo varēs droši iesaistīties projektā.»
Vērtē žurnāliste Baiba Strautmane
Valsts prezidenta sākotnējā reakcija uz referendumu atbilda vienas lielas daļas latviešu cilvēku reakcijai, jo sākotnēji likās, ka absurdāka situācija nevar būt un kā mēs esam līdz tādai nonākuši. Tajā brīdī šķita, ka vienīgais pareizais solis ir visu to neredzēt. Un es arī biju starp tiem. Tāpēc saprotu Andra Bērziņa kā pilsoņa nostāju. Taču viņš acīmredzot pasteidzās, neizdomājot visu līdz galam, ko kā Valsts prezidents nevarēja darīt. Viņam tā situācija bija jāizvērtē kopā ar komandu, bet Andris Bērziņš ir prezidents, kurš pats visu zina, izdomā, nevienam padomu neprasot. Vaira Vīķe-Freiberga arī visu zināja, bet izvērtēja to līdz galam.
Vērtē Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle (VL-TB/LNNK)
Enerģētikas jautājums ir tāds, kurā dažādām interešu grupām ir vēlme saduļķot ūdeni. Negribu teikt, ka tāda vēlme ir Andrim Bērziņam, kuru kopumā vērtēju pozitīvi - viņam ir plašas zināšanas, un prezidents tās nepārtraukti atjauno. Taču izteikumi par dalību Visaginas projektā nav tas veiksmīgākais, ko viņš ir darījis. Valsts prezidenta teiktais tiek uztverts kā valsts viedoklis, tāpēc būtu labi ieņemt noturīgāku pozīciju. Un tas ir ģeopolitisks projekts, kas jāanalizē profesionāļiem. Pieņemu, ka Valsts prezidentam visu laiku nāk papildu informācija, kuru viņš analizē. Jāatceras arī, ka Lietuvā rudenī ir vēlēšanas un līdz tam nekas nopietns nenotiks.