Biežas izmaiņas pensiju sistēmā mazina uzticamību
Ilgtermiņa dzīvotspēja
Ir saprotama vēlme samazināt izdevumus kategorijās, kuras nav neatliekami šodienas tēriņi, un, iespējams, izmantot tos citiem, "degošākiem" nolūkiem. Tomēr izmaiņas pensiju sistēmā ir jāaplūko no skatpunkta, kāda ir sistēmas dzīvotspēja ilgtermiņā, un domājot par nākamajām paaudzēm un to vēlmi iesaistīties pensiju sistēmā, kuras pamatprincipus salīdzinoši vienkārši ir iespējams mainīt.
Jāatgādina, ka pašreizējās pensiju sistēmas koncepcija un tai atbilstošā likumdošana savulaik, aptuveni pirms 10 gadiem, tika izstrādāta, balstoties uz nopietniem ekonomiskiem aprēķiniem un prognozēm (izstrādātais prognozēšanas modelis dod iespēju paredzēt sistēmas attīstību līdz pat 70 gadiem uz priekšu, kas ir aptuvens pensiju sistēmas "nobriešanas" periods). Šajā modelī ņemta vērā Latvijas demogrāfiskā situācija un tās attīstība, nodarbinātības rādītāji, ekonomiskie un finanšu rādītāji, kā arī citi faktori, piemēram, iedzīvotāju migrācija.
Attiecīgi tika izveidota trīs līmeņu pensiju sistēma, kurā cilvēka vecumdienas daļēji tiek nodrošinātas ar iemaksām paaudžu solidaritātes jeb 1.līmeņa shēmā, kuras individuālajos kontos iemaksātos līdzekļus pārvalda valsts, ar iemaksām fondētā — 2.līmeņa shēmā, kuras individuālajos kontos līdzekļus pārvalda licencēti ieguldījumu pārvaldītāji, bet privāto pensijas fondu — 3.līmeņa shēma jau ir paša cilvēka brīva izvēle. Ja viņš vēlas un viņam ir papildu līdzekļi, ko ieguldīt, domājot par savām vecumdienām, šī ir vēl viena iespēja tās sev nodrošināt.
Kopumā sistēma tika veidota tā, lai ilgtermiņā mēs nonāktu pie pensijas, kas, sasniedzot 65 gadu vecumu, ir aptuveni 60% līmenī no cilvēka līdzšinējiem ienākumiem. Taču pensiju sistēmas reforma un šādu mērķu sasniegšana iespējama tikai veselas paaudzes dzīves laikā. Ir ļoti grūti, lai neteiktu, ka neiespējami, gūt rezultātus ātri — Latvijas pensiju sistēma šai ziņā vēl ir pārejas posmā. Vēl ļaunāk — ik pa brīdim šo sistēmu mainīt, līdz ar to negarantējot pārliecību par sistēmas spēju darboties ilgtermiņā.
Kādas būs sekas?
Abos pirmajos pensiju sistēmas ieguldījumu līmeņos procentuālais tiem novirzāmo līdzekļu apjoms bija pamatots ar detalizētiem ekonomiskiem aprēķiniem — līdz ar to arī noteiktie 10%, kas pēc aprēķiniem novirzāmi 2.līmenim, nav spontāni radies skaitlis. Tas veidojas no jau minētajiem ekonomiskās attīstības, nodokļu sistēmas, demogrāfiskās situācijas u.c. aprēķiniem un prognozēm.
Ņemot vērā, ka pensiju sistēma ir ilgtermiņa sociālās labklājības instruments, šādās sistēmās ir riskanti izdarīt būtiskas izmaiņas īstermiņa ieguvumu vārdā. Protams, šābrīža globālā krīze liek domāt par neordināriem un kompromisa lēmumiem, taču, ja arī kādas izmaiņas sistēmā tiek pieļautas īstermiņa situācijas uzlabošanas vārdā, tas nedrīkstētu būt paliekošs lēmums, un tam jābūt pamatotam ar nopietniem ekonomiskiem aprēķiniem. Cik noprotams no pretrunīgās informācijas, kas publiskajā telpā izskanējusi līdz šim, precīzu aprēķinu par to, kā iemaksu samazinājums pensiju 2.līmenī no 8 uz 2% ietekmēs nākotnes pensionāru izredzes, patlaban nav. Bez šaubām, šādus aprēķinus nav vienkārši veikt, īpaši, ņemot vērā pašreizējo globālās situācijas nenoteiktību, kā arī Latvijas ekonomikas attīstības prognozes, IKP, darba ražīguma, inflācijas, demogrāfiskās situācijas un citu faktoru izmaiņas. Manuprāt, svarīgāk par "spēli" ar dažādiem skaitļiem šobrīd ir apzināt, kādas sekas ilgtermiņā būs šāda politiska lēmuma pieņemšanai.
Par agru izvērtēt
Tiek argumentēts, ka pensiju 2.līmenis patlaban nebūt nav ienesīgs, tāpēc arī nav lielas bēdas, ja iemaksas tajā samazina. Šādam apgalvojumam es kategoriski negribētu piekrist — kopš 2.līmeņa ieviešanas ir pagājuši tikai seši septiņi gadi. Pensiju sistēmai tas ir ļoti īss periods, lai vērtētu, kāda bijusi atdeve un ieguvums. Pasaules prakse tomēr pierāda, ka fondēto pensiju sistēma ilgtermiņā ir pelnoša, īpaši, ja tā ir tālredzīgi uzraudzīta un regulēta, tādēļ ir nekorekti balstīties uz apgalvojumu, ka šodien tā nepelna tik labi — patlaban tāda tendence ir visā pasaulē, sevišķi pašreizējās globālās finanšu krīzes apstākļos.
Līdz ar 2.līmeņa kritiku tiek minēts, ka 1.līmeņa atdeve patlaban ir lielāka. Taču tiek piemirsts, ka 1.līmeņa kapitāls tiek indeksēts atbilstoši sociālo iemaksu pieaugumam, kurš savukārt pēdējos gados Latvijā būtiski audzis lielā, pat nepamatoti straujā algu pieauguma dēļ. Līdz ar to 1.līmeņa atdeve šobrīd ir lielāka, taču — kas notiks, iemaksu algām atkal samazinoties? Šis ir vēl viens iemesls, kādēļ ir nepieciešams raudzīties uz pensiju sistēmas ilgtermiņa dzīvotspēju un nodrošināt, ka iedzīvotāji tai uzticas, maksā apdrošināšanas iemaksas un ir pārliecināti par savu ieguldījumu nākotnes pensijā neaizskaramību.
Kā jau teicu, pensiju sistēmas solītos rezultātus mēs redzēsim tikai ilgtermiņā, tomēr Latvijas sistēma līdz šim strādājusi veiksmīgi, ir uzkrāta rezerve, samazinātas sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes, ir krietni palielinājies iemaksu veicēju skaits un izveidota efektīva sociālās apdrošināšanas sistēmas administrācija. Pieņemot radikālus lēmumus šodien, ir absolūti nepieciešams nodrošināt, lai šie lēmumi negrautu izveidotās sociālās apdrošināšanas pamatprincipus un nodrošinātu pensiju sistēmas dzīvotspēju ilgtermiņā.
Lai arī kāds lēmums tiktu pieņemts, es ļoti ceru, ka netiek runāts par atteikšanos no fondētās pensiju sistēmas, jo tas grautu pensiju sistēmas "arhitektūru" kopumā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.