Mūsu atjaunotā valsts ir tikai deviņpadsmit gadus jauna, no kurienes gan tā kompetence..., intervijā valstisko lēmumu pieņemšanas procesus komentējis M.Bondars. Viņš atzinis, ka viņam būs ļoti interesanti kādreiz “skatīties to failu ar nosaukumu PAREX bankas glābšana”. “Nu, lūk, mulsinoši bija tas, ka šķita: nav pārdomāta bankas pārņemšanas plāna. Vienkārši – nav! man būs interesanti kādreiz redzēt toreizējo plānu, ja tāds bija, kā arī novērtēt izpildījumu,” viņš saka intervijā.
“Neesmu saticis nevienu cilvēku no ārvalstu kompānijām vai organizācijām, kas teiktu: es saprotu, ko jūs darāt, tas ir pareizi! Arī Latvijā ir maz cilvēku, kuri teiktu: jā, ir grūti, savilksim jostas, darīsim, uzvarēsim, jo mums ir labs plāns. Bet valsts vadītājiem šā plāna nav. Šo situāciju varu salīdzināt ar kritienu, piemēram, no desmitā stāva loga. Kamēr krītam, tikmēr nekas nesāp. Tad, kad atsitamies pret zemi, uz brīdi zaudējam samaņu, bet tad brīnumainā kārtā attopamies un saprotam – esam izdzīvojuši. Un tad sāk sāpēt pa īstam! Ar katru brīdi sāpes sāk palielināties. Un tad visādi fondi mums sāk dot morfiju, lai mēs tik traki nejustu tās sāpes. Bet ko mēs? Mēs pierodam pie morfija, kaut arī zinām, ka to sāpju remdētāju mūžīgi mums neviens nedos! Mums pašiem jāiemācās kustināt rokas un kājas, jāiemācās atkal staigāt un pat skriet.”
Viņš uzskata, ka iedzīvotājiem ir pārāk zema ticība Latvijai. Savukārt tie cilvēki, kuriem tiek maksāts par to, lai viņi elpotu ar šo ideju, lai viņi piedāvātu vīzijas – vai nu viņiem savu ideju lidojums ir pārāk zems, nu, tāds kukuruzņika augstums, vai nu ir kaut kādi privāti iemesli, kāpēc šā lidojuma nav. “Cilvēki, kuros ir dzīva Latvijas ideja, iespējams, pagaidām nav atraduši cits citu. Tautas frontē taču visi nāca kopā, vajadzēja tikai paaicināt, vai ne?” intervijā Neatkarīgajā secina M.Bondars.