Nataša vakar beidza dzīvi kā daudzi no viņas aizstāvētajiem Čečenijas prezidenta Kadirova režīma upuriem - ar šautām brūcēm izmesta ceļa malā. Gribētos cerēt, ka bez spīdzināšanas pēdām. Tomēr dzīves un dzīvības neaizsargātības apziņa nekavēja Natašu rūpēties par citiem neaizsargātajiem, dienu no dienas tiekoties ar cietušajiem vai viņu radiniekiem (ja cietušie jau bija aizsaulē, apcietinājumā vai pie ļoti sliktas veselības), dokumentējot netaisnību un noziegumus, konsultējot un piesaistot juristu pakalpojumus, tiekoties ar varas iestāžu pārstāvjiem ar mērķi panākt likumu ievērošanu, rakstot avīzēm, sniedzot informāciju vietējiem un ārvalstu žurnālistiem utt. Nataša neaizstāvēja abstraktas cilvēktiesības - viņa aizstāvēja cilvēkus. Vienalga vai viņu mājas tikušas nojauktas, lai atbrīvotu vietu plašām valdības ēku kompleksam, vai nodedzinātas, kā iemeslu minot kāda ģimenes locekļa piederību pretvalstiskajiem kaujiniekiem. Vienalga, vai valsts sektorā strādājošiem no algas atvilkti obligāti ziedojumi Kadirova atjaunotnes fondā, vai arī šīs pašas atjaunotnes vārdā uzsākta 1944.gada Čečenijas represiju upuru pieminekļa demontēšana. Natašai rūpēja gan oficiāli tā arī neizskaidrotā bērnu masveida saindēšanās vairākas republikas skolās, gan nepamatoti notiesāto čečenu liktenis Krievijas ieslodzījuma vietās, gan arī pretlikumīgā cilvēku aizturēšana, spīdzināšana un nogalināšana turpat Čečenijā. Kopš otrā Čečenijas kara sākuma Nataša vāca liecības par armijas pastrādātajām zvērībām pret civiliedzīvotājiem, fotografējot un aptaujājot izdzīvojušos. Liecības viņa turpināja vākt arī pēc konflikta «čečenizācijas» 2004.-2005.gadā, kad nežēlīgo pretteroristu kara taktiku pamazām sāka īstenot vietējās čečenu varas iestādes, kur lielākoties strādāja bijušie, bieži vien pret savu gribu ienaidnieka nometnē pārgājušie, kaujinieki. Pēdējos pāris gados Nataša daudz runāja par varas noziegumu latento dabu, norādot, ka cilvēki joprojām turpina pazust, tiek piekauti un atgriežas mājās, bet vispārējā baiļu atmosfērā neuzdrošinās par to ziņot cilvēktiesību aizstāvjiem un tādējādi apdraudēt pārējos ģimenes locekļus. Nataša vispār mēdza saukt lietas īstajos vārdos. Pērn pavasarī viņa asi kritizēja Kadirova pavēli visām sievietēm Čečenija publiskajā telpā valkāt galvas lakatus un intervijā Krievijas _REN-TV_ atklāti salīdzināja Kadirova režīmu ar Staļina totalitāro sistēmu. Pēc tam sekoja saruna ar saniknoto Kadirovu un draudi. Bet Nataša neapstājās, nepārtrauca strādāt, nekļuva ciniska un nenolaida rokas. Viņa mēdza būt asa, nervoza un nogurusi, reizēm viņu mocīja spēcīgas migrēnas sāpes. Taču viņa nekad neatļāvās nepacelt telefona klausuli, atteikt palīdzību un nerīkoties - ātri, nosvērti un gudri - jo no viņas rīkošanās bieži vien bija atkarīgas cilvēku dzīvības. Tikai reizi redzēju Natašu raudam - tad, kad piezvanīja kāda dēla tēvs un pavēstīja, ka dēls, pateicoties viņas pūlēm, beidzot atbrīvots no cietuma, no nepamatota ieslodzījuma pusotra gada garumā, kas, protams, ietvēra spīdzināšanu, neziņu un simtiem vēstuļu un dažādu varas kabinetu apciemojumu. Natašas dzīvoklī bija daudz puķu un grāmatu plauktā - Annas Poļitkovskas rakstu krājums. Arī Annas un cilvēktiesību aktīvista Viktora Popkova (kurš gan pirmā, gan otrā Čečenijas kara laikā īstenoja dažādus humānās palīdzības projektus un plaši atspoguļotas politiskas akcijas, mēģinādams panākt kara pārtraukšanu - līdz 2001.gadam, kad tika nogalināts apšaudē Čečenijā) fotogrāfijas. Tur bija Nataša bija paredzējusi ierīkot nelielu «piemiņas stūrīti», kā pati to dēvēja. Viņa publiski nelepojās ar Annas Poļitkovskas draudzību, nesprauda to pie krūts kā ordeni. Viņa vienkārši glabāja Viktora un Annas piemiņu un turpināja viņu iesākto. Kad kolēģi no _Memoriāla _ieteica Natašai pārlaist Kadirova dusmas ārpus Čečenijas, atplauka cita Nataša - mierīga un harmoniska sieviete, kam patika gatavot, nesteidzīgi pavadīt laiku kopā ar pusaudzi, tagad bāreni meitu, padziļināti mācīties angļu valodu un, protams, lasīt un rakstīt. «Šeit es beidzot varētu uzrakstīt grāmatu, man tā jau ir galvā, vajag tikai laiku un mieru,» viņa teica. Bet cits miers bija steidzīgāk atgūstams. Prātā iespiedušies Natašas vaļsirdīgie vārdi kādā uzstāšanās reizē rietumu auditorijas priekšā: «Mēs esam tādi paši cilvēki kā jūs. Mēs arī gribam dzīvot pilsētā, kur nešauj, nespridzina un neaiztur cilvēkus, - dzīvot mierīgi un pilnvērtīgi.»Nataša ceļu uz savu pēdējo atdusas vietu šodien sāka no pieminekļa 1944.gada deportāciju upuriem Groznijas centrā, ko varas vīriem tā arī neizdevās pārcelt uz bijušās izgāztuves teritoriju pilsētas nomalē - lielā mērā pateicoties Natašas organizētajām protesta akcijām. Paldies, Nataša, ka vienmēr dalīji citu sāpes.
Cik vēl nāvju būs vajadzīgs? Pieminot Natašu Estemirovu
Nataļja Estemirova, Krievijas cilvēktiesību aizstāvības centra Memoriāls vadošā darbiniece Ziemeļkaukāzā jeb Nataša, kā viņu dēvēja draugi un paziņas, labi zināja, kas viņai draud un ar ko tas varētu beigties. To zināja arī viņas kolēģi un daudzie atbalstītāji, bet negaidīja, nebija gatavi, ka tas notiks tik ātri un neatgriežami.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.