Šodien svarīgi saprast sevi un redzēt par sevi to, kas dod iespēju attīstīties un virzīties uz priekšu. Jo redzēt sevi indivīda līmenī nozīmē redzēt sabiedrību. Socioloģijas teoriju valodā runājot - sabiedrība ir tā, kas viņa ir, un arī tā, kas viņa nav - tādā nozīmē, ko viņa par sevi vēl nav ieraudzījusi. Meklēt vēl neieraudzīto par sevi, kas palīdz attīstīties, nozīmē meklēt atbildi uz jautājumu – kas mēs esam?
Kas izdevies un kas jālabo, pāris tēzes konstatācijai:
1. 18 gadu laikā Latvijā nav izdevies izveidot politiskās partijas, kuras apvienotu lielu skaitu biedru ar skaidriem politiskiem mērķiem, definētā un realizētā vienotību vai stingru apņēmību to sasniegt. Pagaidām ir tikai nelieli grupējumi, kuri ātri zaudē autoritāti, jo nepārvar personisko vai šaurās grupas interešu horizontu. Definētie mērķi pazūd rūpēs par personisko labklājību un peļņu. Varbūt tā ir tendences izpausme, kas runā par ideoloģiju galu, jo starp partijām arvien mazāk vērojamas programmatiskas atšķirības, un tas liecina par globālākām izmaiņām šajā segmentā.
2. Pēc Lielās Franču revolūcijas pārāk lielu varu parlamentā ieguva juristi, un viņi bija tie, kas radīja vispārējo teroru valstī. Šodien juristu terors Latvijā realizējies neiedomājamā “terorā” pret labticīgajiem un nespēkā pret tiem, pret kuriem būtu jāvēršas ar likuma bardzību. Tiesu sistēmas nespēja rādīt priekšzīmi pārējām varām sabiedrībā vecina situācijas demoralizēšanos. Likums tiek skaidrots pēc burta, ne gara.
3. Valsts pārvalde paņem piekto daļu budžeta, un šajos finansu apstākļos valsts pārvalde nesolidarizējas algu samazināšanā ar pārējo sabiedrību. Pārvaldes aparāts bija uzblīdis jau padomju laikos, vai no tā esam ko mācījušies? No tā redzam, ka reālā vara valstī tiek kontrolēta no vidējā līmeņa ierēdniecības, kura smej – ministri nāk un iet, mēs paliekam. Valsts pārvaldē “optimizēt” uzblīdušo ierēdniecību nozīmē revolūciju pašā varas struktūrā – un ar šo uzdevumu nav tikusi galā neviena valdība. Un tas ir bīstams simptoms – sabiedrībā attīstot “ilgas pēc spēcīgas rokas”. Tāpēc mums vienmēr jāatgādina par demokrātiskas sabiedrības vērtību priekšrocībām.
4. Atjaunot slēgtās ražotnes, piemēram, cukura ražošanu. Publiskajā saziņas telpā jābūt skaidram viedoklim, kas traucē attīstīt ražotnes? Kāpēc kavējas radošo industriju veidošanai nepieciešamie nolikumi? Kāpēc ierēdniecība strādā neieinteresēti un lēni? Kāpēc Latvijai nav sava IKEA, kāpēc atkal izcērtam un izvedam kokmateriālus? Neaizmirstamie pirmskara “Ulmaņlaiki” palikuši tautas atmiņā kā “zelta laikmets”, un mēs aizmirstam, ka lauksaimniecība bija dotēta. Valstij jāatsakās no nozarēm, kuras jānodod publiskā-privātās partnerības (ppp) – process lēns un aizkavējies daudzās nozarēs juridisko un birokrātisko procedūru tumsā. Mentalitātes jautājums – ministrijās skan sinhronizētas atbildes – tas ir sarežģīti, tas ir grūti. Atcerēsimies šā gada 13. janvāri – cik ātri pēkšņi varēja sakārtot jautājumus, kad sarunājas “akmeņu valodā”.
5. Gadiem stāv tukša Vāgnera zāle – nauda mētājas pa zemi. Atjaunojot autentisko Vāgnera laika uzvedumu zāli, būtu vēl viens objekts kultūras tūrismam Rīgā. Mums ir divi baroka orķestri, piem., M. Kupča Kolegium Riga. Mums ir talantīgi mākslinieki un iespējas sajust, ka viņu darbs Latvijai vajadzīgs. Radošās industrijas neveidojas. Kāpēc? Kas traucē?
6. Latvijas valstij šobrīd būtu īpašā uzmanībā un rūpju lokā jātur sadarbība starp eksaktajiem zinātniekiem+ uzņēmējiem+ ierēdņiem, jo viņu rokās ir Latvijas attīstība un konkurētspēja ilgtermiņā. Latvijas valsts šobrīd ir izdarīgu un talantīgu ierēdņu rokās, cik precīzi, ātri un azartiski tiks panākta kāda produkta patentēšana, ieviešana ražošanā un efektīga pārdošanas kampaņa aiz robežām – tie ir modernās Latvijas menedžeri.
Mūsu kopējā problēma ir nepieciešamība mainīt mentalitāti. Ar mentalitāti socioloģijā saprot kultūrā iemācītas reakcijas, attieksmes un attiecības. Uzklausiet dzīvesstāstus savā dzimtā un ieraudzīsiet, cik tur daudz labvēlības, līdzdarbības, sapratnes un solidaritātes, kas deva iespēju latviešiem sasniegt savu valsti un politisko varu. Altruisma piemēru sabiedrībā uzturēja inteliģence, kā īpašā grupa sabiedrībā, kura spēj domāt par kopējo labumu.
Mums jāpievērš uzmanība komunikācijai visos kanālos un līmeņos – negāciju un neticības sabiedrības kopējiem ideāliem tiražēšana rada vēl lielāku entropiju. Jebkura komunikācija, sākot no mākslas darbiem un beidzot ar ziņām, ne tikai atspoguļo realitāti, bet to arī rada.
Un visbeidzot - mēs neesam ne bāreņu, ne zemnieku un arī ne dziedātāju tauta. Mēs esam moderna nācija, kuras sasniegumi 20. gs. sākumā vēl šodien pelna apbrīnu. Mēs nedrīkstam jautāt, vai esam pelnījuši savu valsti. Tas ir vājuma mirklis. Ieskatieties dzimtas un ģimenes foto albumos. Paskaties saviem senčiem acīs. Viņu acīs ir atbilde mums šodien.
(Runa Radošo savienību plēnumā 2009.gada 1.jūnijā)