Kādreiz, kad piedalījos šāda veida saietos, parasti domāju – lūk, atnācis kultūras ministrs vai ministre – nu tad paklausīsimies, kas ministram sakāms par darāmo, un tad jau arī atradīsim kādu kritiskāku vārdu, ko pateikt pēc tam. Droši vien arī šodien zālē ir ļaudis, kas ir līdzīgās domās kā savulaik es.
Jāteic, ka nepilnie trīs mēneši, kopš man ir iespēja pildīt kultūra ministra pienākumus, ir stipri ietekmējuši manus uzskatus par attiecībām starp sabiedrību un tā saukto varu. Vairs nav tie laiki, kad ministrs bija priekšnieks un visi pārējie bija tādi kā padotie vai pakārtotie. Mūsdienu brīvajā Latvijā var aktīvi darboties vai darbojas sabiedriskās un profesionālās organizācijās, kuras vairāk vai mazāk iesaistās lēmumu izstrādē un pieņemšanā. Daudzi kultūras cilvēki ir dažādu partiju biedri, daļa no viņiem ir arī kādos vēlētos vai atbildīgos amatos. Galu galā – daudzi no mums ir piedalījušies vēlēšanās, kas ir nepārprotams politiskās līdzdalības veids. Kultūras ļaudis savu viedokli bieži izklāsta presē, starp mums ir arī viedokļa līderi. Var droši sacīt, ka katrs no mums ir tiešā vai netiešā veidā iesaistīts valsts pārvaldīšanā. Katrs no mums ir piedalījies Latvijas veidošanā, mēs visi kopā esam atbildīgi gan par Latvijas pagātni, gan par Latvijas nākotni.
Izvairīšanās no priekšnieka un padotā attiecībām ir ļoti būtisks punkts tajā, kā mēs definējam savas attiecības ar valsti. Šodien mums vajadzētu izvairīties no tādas pieejas, kura bija pamatota padomju laikos. Proti, šodien mums nevajadzētu domāt, ka valsts ir kāds abstrakts, mums svešs veidojums un ka pastāv kāds pretstats starp mani un valsti. Šodien ir gluži pretēji – katrs no mums ir valsts daļa un katrs no mums ir atbildīgs par to, cik labā vai sliktā stāvoklī ir mūsu Latvija.
Savulaik inteliģencei bija ļoti būtiska loma, mobilizējot latviešu tautu pret naidīgo okupācijas varu, tas bija laiks, kad mums visiem bija jāvienojas lielam mērķim un tā vārdā jāaizmirst savas individuālās simpātijas vai antipātijas. Šodien situācija ir daudz sarežģītāka, un mēģinājumi atrast kādu visās Latvijas problēmās vainīgo personu vai ļaužu grupu būs pielīdzināmi vien grēkāža meklējumiem.
Mums nevajadzētu balstīties priekšstatā, ka ir kāds vainīgais visās mūsu problēmās un ka visas mūsu rūpes ir jāvelta vainīgo personu sodīšanai. Šāda pieeja ir stipri neproduktīva un krīzi Latvijā var tikai padziļināt. Ja kāds ir kaut ko nelikumīgi privatizējis vai iedzīvojies, lai viņus izķer prokuratūra un citas iestādes – kultūras darbinieku plēnums diez vai ir īstā vieta izmeklēšanas darbībām. Jebkura atbildība ir individuāla, un katram, kas ir vainīgs likuma priekšā, ir jānes atbildība. Nav šaubu, ka daudz ko var pārmest iepriekšējām valdībām saistībā ar Latvijas ekonomisko situāciju, tomēr daudz svarīgāka ir pašreizējās valdības spēja un varēšana īstenot tādu politiku, kas varēs Latviju izvest no krīzes.
Ja metam šaubu ēnu uz kādu cilvēku vai ļaužu grupu, tad mums ir jābūt pilnīgi gataviem atbildēt arī par sevi. Reiz kāds korupcijas pētnieks man jautāja – vai katrs no kultūras darbiniekiem vienmēr un visos gadījumos ir bijis pilnīgi godīgs pret valsti? Vai katrs mākslinieks, kas ir pārdevis gleznu, ir samaksājis nodokļus? Vai katrs mūziķis, kas ar savu spēli ir priecējis kāda saviesīga vakara viesus, no sava honorāra ir samaksājis nodokļus? Vai katrs aktieris ir nomaksājis nodokļus par pasākumu vadīšanu? Es nevarēju viņam, liekot roku uz sirds, atbildēt, ka esmu gatavs par visiem galvot. Droši vien arī kultūras vidē būtu nepieciešama diskusija par godīgu attieksmi pret valsti. Tomēr šādai pagātnes vētīšanai nevajadzētu aizvietot mūsu kopējo atbildību par Latvijas nākotni.
Jo ātrāk panāksim vienprātību, ka Latvijas izvešanai no krīzes mums ir jāvienojas nevis pret kādu, bet gan par kaut ko, jo ātrāk Latvijā iestāsies labāki laiki.
Taču šodien, protams, ir krīze. Vārds krīze ir kļuvis par tādu kā atslēgas vārdu, kas tiek brīvi lietots esošās situācijas raksturošanai. Nav šaubu, ka Latvijā – tāpat kā praktiski visās pasaules valstīs – valda ekonomiskā krīze. Iespējams, pie mums tās izpausmes ir potenciāli skaudrākas, nekā citviet. Vārdu "krīze" mēs pārsvarā attiecinām uz ekonomiku un finansēm, taču – vai krīze ir arī kultūras nozarē? Šī plēnuma pieteikumā pat tika minēts, ka notiek mēģinājums "iznīcināt Latvijas kultūru". Šāds apgalvojums gan prasās pēc pierādījumiem, bet pieņemu, ka analīze ir plānota plēnuma gaitā. Jau iepriekš esmu minējis, ka atšķirībā no ekonomikas, manuprāt, kultūrā pagaidām nevar runāt par dziļu krīzi, un par to liecina šādi fakti.
Pirmkārt, nozares finansējums. Diez vai kāda joma pēdējos piecos gados ir piedzīvojusi tādu finansējuma pieaugumu kā kultūra. Kultūras budžets ir pieaudzis no 43 miljoniem latu 2004. gadā līdz 116 miljoniem latu pērn – tātad pēdējos piecos gados kultūras budžets ir palielinājies trīs reizes. Šie 116 miljoni ir summa, no kuras rēķinām visus valdības lemtos finansējuma samazinājumus šogad. Vidējā alga kultūras jomā 2004. gadā bija 157 lati, bet līdz 2008. gadam tā piedzīvoja pieaugumu līdz 438 latiem. Jāatzīmē, ka pēdējos gados durvis ir vēris ievērojams skaits jaunuzceltu vai atjaunotu pašvaldības kultūras objektu – bibliotēkas, muzeji, teātris, koncertzāles un citi. Protams, jautājums par to, vai kultūras budžets tiek izlietots pietiekami efektīvi, ir sarežģīts, bet par to nedaudz vēlāk.
Otrkārt, kāds ir kultūras patēriņš. Patlaban mēs varam novērot paradoksālu ainu – naudas cilvēkiem paliek aizvien mazāk, taču koncerti, teātra izrādes, opera, izstādes un citi kultūras pasākumi tiek apmeklēti ļoti labi. Acīmredzot, ļaudis meklē iespējas ar kultūras palīdzību kompensēt realitātes radītās problēmas. Galu galā – par kādu krīzi kultūrā mēs varam runāt divu miljonu valstī, kurā vienas nakts laikā muzejus apmeklē 270 tūkstoši cilvēku – kā liecina Muzeju nakts statistika? Var rezumēt, ka latviešu nācijai kultūra ir vajadzīga, cilvēkus interesē kāda vertikālas izaugsmes dimensija.
Galvenais risks kultūras nozares attīstībā no valsts politikas viedokļa šobrīd ir nepārdomātu un steigā pieņemtu lēmumu risks. Mums turpmāk būtu jāspēj izvairīties no tādiem pilnīgi nepamatotiem un neatbalstāmiem lēmumiem kā pievienotās vērtības likmes četrkāršošana grāmatām, kas jau ir atstājusi graujošu ietekmi uz nozari kopumā un nav nesusi cerētos ieņēmumus valsts budžetā. Kopā ar grāmatnieku organizācijām esmu darījis visu, lai pārliecinātu par ekonomiku atbildīgos valdības ministrus, ka šāds lēmums nav bijis pareizs – gandarī, ka atbalstu nodokļa pazemināšanai ir paudis gan ekonomikas ministrs, gan arī premjerministrs. Es rūpīgi uzraudzīšu, lai budžeta grozījumu apspriešanas laikā šis jautājums tiks pozitīvi atrisināts. Nepieciešamības gadījumā mums visiem būs jāceļ trauksme!
Galvenais līdzeklis, kā izvairīties no nepareiziem lēmumiem, ir iesaistīt apspriešanas procesā nozares pārstāvjus, ekspertus un kompetentas organizācijas. No šāda viedokļa kā savu sabiedroto redzu jauno Nacionālo kultūras padomi, kurā strādā daudzi nozares eksperti un sabiedriskas autoritātes. Būtiskākie Kultūras ministrijas izstrādātie budžeta grozījumi un nozares pārmaiņu plāni tiek apspriesti Nacionālajā kultūras padomē, par tiem notiek diskusijas un lēmumu pieņemšana. Nacionālajā kultūras padomē strādā vai ir uzaicināti arī Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācijas un Latvijas Radošo savienību padomes pārstāvji.
Viens no svarīgākajiem jautājumiem, par kuru būtu jāvienojas un jāpārliecina sabiedrība, ir kultūras būtiskā loma valsts ilgtspējas nodrošināšanā. Iepriekš minētie nepārdomātu lēmumu riski ir tieši saistāmi ar sabiedrības un tās pārstāvju – gan mediju, gan politiķu – izpratni par kultūras un radošās nozares lomu valsts konkurētspējā modernajā pasaulē. Jau tagad Latvijā kultūra un radošā nozare rada divreiz lielāku pievienoto vērtību nekā lauksaimniecība, un tas ir ļoti konkrēts ekonomisks rādītājs. Šādiem rādītājiem ir liela nozīme, kad valdībā ir jāpamato līdzekļu piešķiršana kultūrai. Taču kultūras patiesā nozīme ir nesalīdzināmi plašāka. Mēs nevaram runāt par Latviju kā par nacionālu valsti, ja mums nav savas nacionālās kultūras. Faktiski kultūra ir vienīgais, kas mūs atšķir no citām tautām – Latvijas valsts pamatojums ir kultūrā un mūsu nacionālajā savdabībā, nevis kādos ģeopolitiskos nosacījumos. Domāju, kultūras cilvēkiem būtu daudz darāmā, lai pārliecinātu sabiedrību par kultūras izšķirošo lomu Latvijas valstiskuma stiprināšanā. Un es aicinu izmantot šodienas plēnumu šī mērķa labā!
Kultūras ministrijas galvenās prioritātes ekonomiskās krīzes apstākļos ir šādas:
Pirmkārt, nacionālo vērtību saglabāšana un nacionālas nozīmes kultūras institūciju darbības nodrošināšana.
Otrkārt, kultūras dzīvotspēja un pieejamība visā Latvijas teritorijā. Tas nozīmē pieejas maiņu – proti, zināmam kultūras pakalpojumu grozam ir jābūt pieejamam visā Latvijā, neatkarīgi no cilvēka dzīvesvietas. Tādēļ ļoti svarīga ir teātru, orķestru un mākslinieku viesošanās dažādās Latvijas vietās, un te liela loma ir arī vietējās infrastruktūras attīstībai.
Treškārt, kultūras budžeta izlietošanas efektivitāte – mēs strādājam pie atsevišķām strukturālām reformām un skaidru kvalitātes kritēriju noteikšanas muzejos, arhīvos un kultūrizglītības iestādēs. Piemēram, vispārizglītojošajā skolā viena skolēna sagatavošanas izmaksas gadā ir aptuveni 900 latu, bet mūsu mūzikas vidusskolās viens skolēns izmaksā no 3 līdz pat 7 tūkstošiem latu gadā. Pat ņemot vērā specifisko mūzikas profesionālu apmācību, tas diez vai ir pamatoti. Tādēļ šeit – bez straujiem lēmumiem – tomēr būs jāmeklē risinājumi, kā paaugstināt efektivitāti.
Ceturtā prioritāte ir nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana un Dziesmu svētku procesa nodrošināšana.
Piektkārt, Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas būvniecības projekta īstenošana, racionāli izmantojot piešķirtos resursus. Diemžēl – lai cik manai mūziķa dvēselei tuvs būtu Rīgas koncertzāles projekts, pagaidām nevaru solīt tā virzību iepriekš paredzētajā tempā, jo ekonomiskā situācija ir krasi pasliktinājusies.
Sestais jautājums, pie kura strādājam, ir kultūras nozares vispārējs audits un skaidrāku budžeta piešķiršanas kritēriju izstrāde. Galvenie kritēriji šeit būs gan izcilība, gan kvalitāte, gan publikas piesaistes rādītāji. Es gribētu kliedēt baumas, ka Kultūras ministrija gatavotos valsts budžeta dotācijas pārdalīt tikai pēc publikas piesaistes rādītājiem – nav šaubu, ka kultūrpolitiski svarīgi ir dotēt mākslinieciskus procesus, kas ne vienmēr piesaista plašu publikas interesi. Tomēr krīzes apstākļos mums aizvien vairāk ir jādomā par pašu ieņēmumiem un te zīmīga ir statistika, ka mākslinieciski augstvērtīgas institūcijas – tostarp Rundāles pils muzejs, Jaunais Rīgas teātris, Nacionālā opera un citas – vienlaikus ir līderi pašu ieņēmumu ziņā. Tas nozīmē, ka starp plašas publikas piesaisti un augstu māksliniecisko līmeni ne vienmēr ir pretruna.
Par budžeta situāciju kopumā es nevarēšu jums pateikt daudz vairāk par to, kas ik dienas ir lasāms avīzēs. Ir slikti un pagaidām paliek aizvien sliktāk, un valdībai būs jāspēj pieņemt lēmumi, ko šādā situācijā darīt. No savas puses sagaidu valdības ekonomiski atbildīgo ministriju skaidru redzējumu par to, kā atdzīvināt Latvijas tautsaimniecību, jo mehānisku budžeta samazinājumu efekts faktiski ir tikai attīstību bremzējošs.
Ir skaidrs, ka memoranda Kultūra 2010 izpilde, kas līdz šim tika nodrošināta samērā skrupulozi, ir jāatliek uz vēlāku laiku – domājams, tajā minētie atalgojuma un kultūras institūciju finansējuma rādītāji tiks sasniegti aptuveni 2013. gadā.
Svarīgs jautājums ir Valsts kultūrkapitāla finansējuma principi. Kultūrkapitāla fonda finansējums ir samazināts, un šogad tas veido vairāk nekā četrus miljonus latu, kas nav maza summa, jo katrs Latvijas darbaspējīgais iedzīvotājs Kultūrkapitāla fonda uzturēšanai šogad samaksā trīs latus, bet, protams, tas ir mazāks finansējums, nekā mēs visi vēlētos. Diskusija par no valsts budžeta neatkarīgu finansējuma avotu būtu lietderīga, kaut gan krīzes apstākļos tas nebūtu liels glābiņš, jo akcīzes ieņēmumi nepildās tāpat kā valsts budžeta kopējie ieņēmumi. Šajā diskusijā mums visiem būtu jāspēj arī aizstāvēt Kultūrkapitāla fonds kopumā – ir vēl daudz darāmā, lai pārliecinātu sabiedrību par Kultūrkapitāla fonda īpašo lomu dzīvās kultūras un radošā procesa nodrošināšanā.
Vienlaikus krīze ir tas brīdis, kad mums būtu pēc iespējas lielāka uzmanība jāpievērš atdevei, ko dod katrs Kultūrkapitāla fonda izmaksātais lats un santīms. Katram kinodarbam vai izstādei, grāmatai vai žurnālam, ko atbalsta fonds, būtu jārada ne tikai mākslinieciska vērtība, bet arī jāpiesaista cilvēku interese un – vēlams – arī ieņēmumi gan autoriem, gan valstij. Tā kā pats esmu strādājis Valsts kultūrkapitāla fonda padomē, varu droši apgalvot, ka šajā ziņā ir vieta uzlabojumiem. Mums vajadzētu vairāk domāt par atdevi sabiedrībai, tostarp arī nodokļu ieņēmumu veidā. Šī pieeja gan nav absolutizējama.
No Kultūras ministrijas viedokļa ir skaidrs, ka mums pakāpeniski būtu jāvirzās uz principu, ka Kultūras ministrija nodrošina finansējumu valsts institūcijām un valstiskas nozīmes pasākumiem, bet Kultūrkapitāla fonds pilnībā uztur radošo procesu un atbalsta nevalstiskās organizācijas.
Dāmas un kungi! – man gan vairāk gribētos teikt, draugi un kolēģi, jo savā būtībā esmu un palieku tieši tāds pats kultūras cilvēks, kā jebkurš no mums!
Vislabākais šodienas plēnuma rezultāts būtu tāds, ja mēs spētu nākt klajā ar kādu pozitīvu, sabiedrību vienojošu ideju. Šīs idejas pamatā varētu būt atziņa, ka Latvijas valsts attīstība ilgtermiņā un mūsu nācijas nākotne nav iedomājama bez spēcīgas nacionālās kultūras. Tāpat būtu svarīgi uzvērt katra cilvēka individuālo atbildību par valsts likteni – tie laiki, kad valsts bija kāds tāls un svešs veidojums, ir pagājuši. No ilgtermiņa viedokļa ir skaidrs, ka bez kultūras nozares līdzvērtīga statusa visām pārējām nozarēm, mēs nekad nekļūsim par konkurētspējīgu sabiedrību un neuzbūvēsim labklājības valsti.
Daudzas no problēmām, ar kurām mēs saskaramies politiskajā un sabiedriskajā dzīvē, ir ētiskas dabas. Korupcija, nodokļu nemaksāšana, savtīgu interešu lobēšana – tās visas ir problēmas, kuras lielā mērā izriet no ētikas trūkuma un zema kultūras līmeņa. Tādēļ kultūras vērtības un spēja runāt par vērtībām ir viens no faktoriem, kam ir milzīga nozīme valsts attīstībā.
Tomēr kultūras būtība ir arī spēja uzburt un radīt vīziju. Kultūras atdeve ir pamatojama ne tikai ar vispārējiem apsvērumiem par to, kas ir cilvēciski būtisks un kas mūs visus padara par brīviem un garīgi spējīgiem cilvēkiem. Kultūra ir jebkuras modernas valsts konkurētspējas pamatā – kultūrā balstītā kreativitāte jeb radošums līdzās izglītībai un zinātnei ir mūsu galvenais resurss, kas palīdzēs likt pamatus augstas pievienotās vērtības produktu radīšanai Latvijā. Sākotnējais kapitāla uzkrāšanas periods ir beidzies – vairs nebūs iespējams tikt pie lielas naudas ar nekustamo īpašumu spekulāciju vai gluži kā lielveikalā, izsniedzot ātros kredītus. Ir pienācis laiks radīt jaunas vērtības, kas veicinās eksportu un labklājību.
Visbeidzot, man šodien gribas atsaukt atmiņā pērnās vasaras brīnišķīgos Dziesmu svētkus, kas, manuprāt, bija izcilākie pēdējās desmitgadēs. Vienotības sajūta, ko radīja mūzikas un uzveduma brīnums, bija viens no spēcīgākajiem enerģijas lādiņiem, kādu kultūra var dod cilvēkiem. Es domāju, ka šādu iedvesmu sabiedrība gaida no saviem līderiem un inteliģences. Es tiešām ceru, ka šodienas plēnums būs solis tādā virzienā!
Veiksmi darbā! Paldies!
(runa Radošo savienību plēnumā 2009.gada 1.jūnijā)