Rasma Šilde-Kārkliņa, politoloģe
"Es domāju, ka Valsts prezidents parādīja savā ziņā loģisku domu
gaitu - ka viņa motīvs bijis rosināt aktīvāku Saeimas darbu un ka
tas ir panākts. Viņš šo loģisko domu gaitu arī turpināja, sakot, ka
ir gatavs dot līdzīgus uzdevumus, ja politiskā situācija to prasīs.
Viņš sevi nostādīja kā tautas interešu pārstāvi šajā grūtajā
situācijā. Šķiet, ka viņš ir pamatīgi izvērtējis un apsvēris
situāciju un izdomājis, kuri jautājumi ir svarīgi, lai veicinātu
tautas uzticību Saeimai un valdībai. Es domāju, ka viņš arī
turēsies pie savas domu loģikas."
Gints Grūbe, politologs
"Runa bija vairāk fotogrāfiska un vērtējoša, taču bija mazāk
ierosinājumu, ko darīt, lai mobilizētu sabiedrību ekonomiskās
krīzes pārvarēšanai, un kā valdībai pārāk ātri neiztērēt sev
sniegto uzticības kredītu. Es saklausīju to, ka Saeimas atlaišanas
rosināšana tiek atlikta, nevis atmesta, kas ir būtiski. Prezidents
politiskajai elitei arī deva jaunus uzdevumus, kas gan ir mazāk
konkrēti. Iespējams, ja datumu noteikšana nostrādāja par labu
politiskajai situācijai, varbūt vajadzēja to izmantot vēlreiz."
Baiba Strautmane, žurnāliste
"Zatlers uzsvēra, ka šai Saeimai uzticas 4% iedzīvotāju, vienlaicīgi viņš apgalvo, ka ar savu ultimātu panācis politiskā klimata uzlabošanos. No viņa teiktā izrietēja, ka visi uzdevumi ir izpildīti, tagad tiek uzdoti nākamie, bet tā ir visdziļākā pretruna - neuzticēšanās Saeimai un cerības no tās kaut ko sagaidīt. Leģitimitātes jautājums, manuprāt, ir ārkārtīgi svarīgs, un tas nav citādi atrisināms, kā izejot uzticības eksāmenu vēlreiz. Esmu pārliecināta, ka Saeimas atlaišana neko sliktāku nodarīt nevar, drīzāk tikai labu, tas būtu papildus stimuls politiķiem, lai viņus ievēlētu atkal.
Taču es kā Latvijas iedzīvotājs visvairāk alkstu dzirdēt informāciju. Kāpēc šovakar valdība sēž līdz vēlam vakaram [otrdien sēde beidzās pirms pusnakts], ja iepriekš tika teikts, ka nekur nav jāsteidzas, un budžeta grozījumus izstrādās līdz jūnijam. Kas notiek? Zatlera runa bija iemidzinoša un nomierinoša, taču tas man saasina sajūtu par klusumu pirms vētras.
Piekrītu tiem, kas saka, ka pēc pusgada vēsture šo runu būs aizmirsusi. Protams, ka vēsture novērtēs, taču man ir lielas bažas, vai atzīme būs laba. Visi atcerēsies, ka Zatlers Saeimu neatlaida. Jaunas vēlēšanas atrisinātu leģitimitāti, ja vien tur nenotiktu megalielas kampaņas, taču diez vai kāds atļautos. Gribētos ticēt, ka nabadzībā un izmisumā novestā tauta otrreiz uz tā paša grābekļa neuzkāptu. Manuprāt, būtu svarīgi, lai cilvēkiem ir iespēja aiziet pie urnas, nosvītrot, kas nepatīk, izvēlēties to, kam uzticēties. Tad būtu citādāk."
Baiba Sipeniece - Gavare, TV raidījumu vadītāja, lietussargu revolūcijas dalībniece
"Runa bija paredzama, prezidentam nebija citu variantu. Domāju, ka mūsu valsti vada Starptautiskais Valūtas fonds, ne vairs mūsu ievēlētie politiķi, un prezidentam izrādīt savu principialitāti ir gandrīz vai neiespējami. Nevienu mirkli nešaubījos, ka runa būs tieši tāda - mazliet pakratīja ar pirkstu. No vienas puses jau Zatleram taisnība, ka neprātīgi būtu Saeimu atlaist, tikai mani mulsina, ka atrodamies tādu kā tizleņu vadībā, ka bez izlamāšanas neko nevar izdarīt. Tas mani satrauc visvairāk, tur jau tā lielākā traģika. Jāsāk ar to, ka politiķi ir pārpratuši savu lomu, jo visus četrus gadus viņi savā labā raujas tā, lai pietiktu visai dzīvei. Faktiski, viņi piemirsuši, kāpēc ievēlēti. Domāju, ka rūgta mācība ir mums visiem - nedrīkst vēlēt par tiem, ko nezini, nedrīkst uzķerties uz Stendzenieka un Rolšteina klišejām, ir jābūt gudrākiem."
Žaneta Ozoliņa, politoloģe:
"Prezidenta lēmums nebija pārsteigums, jo tas bija vienīgais
loģiskais secinājums pašreizējā politiskajā situācijā. Pozitīvi ir
tas, ka šāda uzruna notika. Latvijas publiskajā telpā pietrūkst
politisku runu, jo kopsakarībās ir grūti saprast, ko domā Latvijas
politiķi. Tas arī bija labs spogulis pēdējo divu gadu notikumiem
Latvijā un ieskats par galvenajiem uzdevumiem.
Taču es nesapratu, vai Saeima tiek vai netiek atlaista. Ļoti neviennozīmīgi bija formulēta attieksme - atlaist šobrīd, aizparīt. Šis vēstījums palika karājoties gaisā, jo patiesībā uzruna tika teikta nevis tāpēc, ka prezidents gribēja uzrunāt sabiedrību grūtā brīdī, bet tāpēc, ka bija jāskaidro, kāpēc viņš uzsāka debates par Saeimas atlaišanu. Protams, ka no konteksta bija saprotams, ka Saeima netiek atlaista, taču atbilde nebija pietiekami skaidra.
No politiskās loģikas viedokļa sabiedrības attīstība tiek nodrošināta meklējot kompromisu un kopīgi risinot uzdevumus, taču pēc šīs runas man nepalika skaidrs, vai kompromiss ir panākts, un varas struktūras var darboties kopā.
Uzrunā izskanēja, ka vēsture to novērtēs. Prezidentam bija jāsper drosmīgi soļi, bet, manuprāt, ultimāta forma nebija pareizā. Pārmaiņām Latvijas politiskajā vidē bija jābūt, un kaut neliela virzība uz pārmaiņām ir sākusies."
(papildināta ar B.Strautmanes viedokli)