Valdība ir sākusi aktīvu darbu, atbalstot Latvijas uzņēmēju eksporta spēju, taču ne mazāk svarīgi, bet varbūt pat svarīgāki pašreizējā ekonomiskajā situācijā ir pasākumi, kas stimulē iekšējo tirgu, vienlaikus atbalstot ražošanu un patēriņu valstī.
Stimulējot eksportu mēs stimulējam patēriņu un ekonomisko aktivitāti citā valstī, turklāt uzņemoties zināmu risku par hipotētiskā Svensona maksātspēju, mums ir skaidri jāapzinās, ka mēs uzņemamies risku, ka viņš šajos šaubīgajos laikos var arī nesamaksāt. Stimulējot ekonomisko aktivitāti iekšējā tirgū mēs atbalstām ne tikai noteiktu ražotāju, pakalpojuma sniedzēju, bet arī virkni saistītu uzņēmumu. Izdarot investīcijas tepat Latvijā, mēs iegūstam ne tikai investīciju galaproduktu, bet dodam darbu Latvijas iedzīvotājiem, kuri savas algas iztērē, sildot mūsu pašu ekonomiku. Dodot darbu būvniecībā strādājošajiem, mēs pakārtoti dodam darbu arī mazumtirdzniecībā un sadzīves pakalpojumu jomā nodarbinātajiem.
Investīcijas infrastruktūrā ir valsts iespēja stimulēt ekonomiku tieši lejupslīdes periodā. Valsts šādi ne tikai dod darbu dažādās nozarēs nodarbinātajiem uzņēmumiem, bet ietaupa uz būvniecības un pakalpojumu cenu krituma rēķina. Taču ēku siltināšanas programma, manā skatījumā, ir īpaša gan no ekonomiskā efekta viedokļa, gan ar pozitīvo sazaroto ietekmi uz vietējo Latvijas tautsaimniecības nozaru un uzņēmumu attīstību. Siltināšanas materiālu tirgū valsts pasūtījumu ir spējīgi nodrošināt vietējie ražotāji, savukārt ēku siltināšana dod tūlītēju reālu energoresursu ietaupījumu, kas var būt liels atspaids krīzes laikā, vienlaikus samazinot energoresursu importu, respektīvi, uzlabojot valsts maksājumu bilanci.
No Ekonomikas ministrijas jau ir izskanējusi labā ziņa, ka Eiropas Savienības struktūrfondu programmas ietvaros «Daudzdzīvokļu māju siltumnoturības pasākumi» piešķirtie 16,43 miljoni latu būs pieejami jau no šā gada aprīļa. Arī Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimševičs ir atzinis mājokļu siltināšanas programmas potenciālo stratēģisko nozīmi Latvijas ekonomikas atveseļošanā no makroekonomikas viedokļa.
Līdz 2013.gadam šīs programmas ietvaros paredzēts nosiltināt 160 namus, kas būvēti laikposmā no 1944. līdz 1993.gadam. Taču gribu atgādināt, ka Latvijā ir desmitiem tūkstoši padomju laikā būvētu daudzdzīvokļu namu, kuriem būtu nepieciešama siltināšana, bet pēc ekspertu vērtējuma tikai 1% šādu ēku ir veikta kompleksā siltināšana.
Pēc Vācijas atkalapvienošanās bijušajā VDR teritorijā tika veikta visaptveroša sociālisma gados būvēto daudzdzīvokļu ēku renovācijas programma, kas bija gan ēku siltināšanas pasākums, gan izmainīja padomju laika kvartālu pelēko seju, gan stimulēja Austrumvācijas ekonomiku. Ēku siltināšanas programma neapšaubāmi nav tikai energoefektivitātes pasākums, kas, pēc ekspertu aplēsēm, Latvijā ļautu cilvēkiem ietaupīt vidēji 60% no pašlaik par apkuri maksātās naudas. Ēku siltināšana ir gan enerģētiskās drošības, gan vides aizsardzības, bet pašreizējos apstākļos pats svarīgākais - ekonomikas attīstības jautājums, iespēja saglabāt darba vietas būvniecībā, noturēt virs ūdens būvniecības uzņēmumus, būvmateriālu veikalus un tur strādājošos, stimulēt vietējo ražošanu. Vēlreiz uzsveru - līdz 90% ēku siltināšanai nepieciešamo materiālu var saražot tepat Latvijas būvmateriālu rūpnīcās.
Ir nepieciešamas izmaiņas normatīvajos aktos, kas paātrinātu un stimulētu ēku siltināšanas procesu. Namīpašnieki ir jāieinteresē ēku siltināšanā. Ēku siltināšanu var padarītu par obligātu, tāda ir arī citu Eiropas valstu un ASV pieredze. Pagājušajā gadā pieņemtais Energoefektivitātes likums paredz trīs gadu pārejas periodu energosertifikācijas ieviešanai. Uzskatu, ka šo termiņu var saīsināt, vienlaikus sniedzot plašu valsts atbalstu visiem, kuri vēlas īstenot ēku siltināšanas pasākumus.
Taču pašas operatīvākās izmaiņas jebkuros normatīvajos aktos prasa laiku. Pat tad, ja valsts nekavējoties jau tagad piešķirtu finansējumu potenciālajām ēku siltināšanas programmām, vēl ir nepieciešami valsts iepirkuma konkursi, kuru process arī prasa laiku. Tātad tāda ēku siltināšanas programma, kuras īstenošanai nepieciešamas likumdošanas izmaiņas, reāli varētu sākt darboties tikai nākamgad. Taču valsts atbalsts būvniecības sektoram ir akūti nepieciešams jau drīzumā. Domāju, ka valdībai vajadzētu rast iespēju novirzīt papildus līdzekļus valsts un pašvaldību ēku siltināšanai, jo kopīpašumā atrodošos daudzdzīvokļu ēku siltināšana bez pasākumiem, kas to īpašniekus papildus stimulētu domāt par energoefektivitāti, objektīvi nav ātri īstenojama.