Viņa gan nenoliedz, ka kāda kopīga protesta akcija visiem teātriem varētu būt, bet “neviens ar dakšām ielās netaisās iet pagaidām”. Tas gan būtu absurdi slēgt kādu teātri šobrīd, bet ilgtermiņā risinājums būtu reģionālo teātru pārņemšana pašvaldību pārziņā, samazinot valsts finansējumu, viņa uzskata. Tomēr tas nav iespējams “tūlīt un tagad”, jo ir jāizveido atbilstošs finansējuma mehānisms.
D.Gaismiņa norāda, ka katru dienu situācija mainās un nevar saprast, uz kuru situāciju reaģēt. “Kad būs kaut kāda skaidrība, tad arī sapratīsim, kā rīkoties,” teic D.Gaismiņa.
Teātra kritiķe Silvija Radzobe iepriekš izteica aicinājumu nekavējoties sasaukt organizācijas ārkārtas kongresu, kurā varētu izkristalizēties iniciatīvas teātru glābšanai.
Tomēr D.Gaismiņa apliecina, ka tiekas ar teātru direktoriem, lai kopīgi meklētu risinājumus nozares finansējuma samazināšanas apstākļos. Viņai šķiet simpātisks Nacionālā teātra direktora Ojāra Rubeņa rosinājums valdībai skaidri pateikt, kādas funkcijas teātri nespēs veikt pie konkrētiem finansējuma samazinājuma apmēriem. "Kas notiek, kas ir jāslēdz, kādas funkcijas netiek veiktas, ja, piemēram, dotācija samazinās par 30% un kas notiek, ja, piemēram, par 40%. Un tad valdībai jāizšķiras un jāpieņem tas lēmums," uzskata D. Gaismiņa.
Tajā pašā laikā viņa domā, ka savienība piedalīsies kādā akcijā vispārējam kultūras atbalstam, ko rosina Nacionālā kultūras padome, "lai skaidrotu sabiedrībai kultūras nepieciešamību, ka tā nav tikai patērējoša nozare”.