Diemžēl pretēji amatpersonu paziņojumiem, nākas atzīt, ka šī kraha ietekme uz valsts tautsaimniecību būs ļoti liela, kas mērāma gan naudas izteiksmē, gan sagrautā reputācijā banku sistēmai kā tādai. Par naudu. Valsts Kase piešķirs 200 miljonu latu aizdevumu garantēto izmaksu segšanai noguldītājiem, papildus tiem 150 miljoniem, kas ir Noguldījumu garantiju fonda kontos. Krājbankā ir palikusi dažādu valsts un pašvaldību iestāžu finanšu līdzekļi gandrīz 100 miljonu apmērā, kurus likums neparedz atmaksāt. Universitātes, slimnīcas, pašvaldības, sporta centri - zaudēs savus līdzekļus. Valsts ieņēmumu dienesta vadītāja ir paziņojusi, ka šogad no Krājbankas neienāks vismaz 6 miljoni nodokļu naudas un ka mēnesī šī summa parasti ir bijusi 8 miljoni.
Tātad, ir jāveic nākošā gada budžeta korekcija par vismaz 96 miljoniem samazinot nodokļu ieņēmumu prognozi uz Krājbankas rēķina vien. Vai kāds vispār ir parēķinājis, cik lielu papildus slogu šis gadījums uzliks sociālajam budžetam? Krājbankā strādāja vairāk kā 900 cilvēku un ne jau ar minimālo algu. Vai ir izvērtēta ietekme uz reģioniem un lauku pašvaldībām, kur Krājbankas filiāle vai bankomāts bija vienīgais tuvākajā apkārtnē? Par šādu analīzi nekas nav zināms. Un kā lai strādā uzņēmēji, kuri zaudēs lielu daļu savu uzkrājumu? Viennozīmīgi, par attīstību viņi pat domāt nevarēs.
Tad nu saliekot kopā tikai visiem redzamās summas, kuras valsts zaudēs tiešajās izmaksās, sanāk vismaz 550-600 miljoni latu, bet pretstatā ir 109, kurus valstij ieguldot bankā, situāciju būtu iespējams risināt pavisam citādi. Un cik vēl netiks saņemts nodokļos no uzņēmējiem, kuri zaudēto naudu nevarēs izmantot tautsaimniecībā – to neviens nezina teikt. Un aplamas ir runas par to, ka pārdodot bankas aktīvus, būs iespējams naudu atdot atpakaļ Valsts kasei vai Noguldījumu garantijas fondam. 60% Krājbankas pieder nu jau Lietuvas valdības nacionalizētajai Snoras bankai, kuras maksātnespējas administratori pirmām kārtām, arī no Latvijā iegūtās naudas, dzēsīs savas – „mātes” bankas parādus. Komentējot situāciju kāds ļoti pieredzējis un zinošs ekonomists teica: „Šobrīd Latvijai attiecībā uz Krājbanku ir tikai pienākumi, bet nav nekādu tiesību.”
Ko darīt, lai nākotnē maksimāli novērstu riskus analogām situācijām? Jāstiprina likumdošana, lai bankas uzraugošās iestādes, kā arī drošības struktūras būtu spiestas patiesi iedziļināties jautājumos, kas saistās ar investoru reputāciju un viņu naudas legālo izcelsmi. Kā var būt tā, ka Lielbritānijā un Zviedrijā konkrētais investors nav gana labs, lai uzsāktu biznesu, bet Latvijas drošības iestādes un banku uzraugi uzskata, ka viss ir kārtībā? Un tas ir ļoti nopietns jautājums, kas skar valsts ekonomisko drošību. Vēl, ir jāaktualizē jautājums par to, lai ar likumu noteiktu, ka sabiedriskas naudas apsaimniekotāji – pašvaldības, valsts iestādes un kapitālsabiedrības savus brīvos līdzekļus drīkst glabāt depozītos tikai Valsts kasē.
Ja uzņēmējs riskē ar savu naudu, tad valstij un pašvaldībām nav nekādu tiesību riskēt ar visu mūsu naudu. Jā, peļņas procenti Valsts kasē ir mazi, bet pašvaldībām nav jānodarbojas ar peļņas gūšanu, tām ir jārūpējas par iedzīvotāju interesēm. Piemēram, Rīgas pašvaldība par zudušajiem 10 miljoniem būtu varējusi uzcelt četrus jaunus bērnudārzus.