Sestdien iesim uz vēlēšanām, un man ir komentārs izglītības un politisko reklāmu sakarā. Kāds politiķis ar vidējo izglītību, kurš pretendē uz Rīgas pilsētas galvas amatu, politiskajā reklāmā salīdzina sevi ar citu – 20. gs. sākuma pilsētas galvu Džordžu Armitstedu, kurš ar izcilību beidzis Rīgas Politehnikumu. Atkārtoju, nevis vienkārši beidzis, bet ar izcilību, un savas zināšanas pēc tam vēl papildinājis Cīrihes un Oksfordas universitātēs. Tieši izglītība un plašais redzes loks ļāva viņam būt par pilsētas galvu 11 gadu garumā.
Meklējot Konversācijas vārdnīcā ziņas par Rīgas mēriem, par katru atradu vien skopus faktus, turpretī ļoti plašas sadaļas bija par Rīgu mākslā, Rīgu literatūrā, folklorā, Rīgas arhitektūru.
Šajos gados esam daudz izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes. Kas ir tas, kas veido pirmo priekšstatu par zemi, kur iebraucam? Uzreiz jūtam, vai tā ir draudzīga vai nedraudzīga vide, vai gaisotni nosaka tumši vai gaiši spēki, redzam arhitektūru, redzam, cik kvalificēti ir strādnieki, kuri idejas ir realizējuši dabā, redzam dizainu kā formu, inovācijas un noformējuma mākslu, redzam attieksmi pret tradīcijām, redzam attieksmi pret kultūras mantojumu.
Iebraucot kādā pilsētā, kur debesskrāpju būvlaukumu redzētu iedētu vecu muižiņu pudurī, kā to redzam Pārdaugavā, dvīņu torņu celtniecības būvlaukumā, man būtu jādomā par to, ka šeit kaut kas nav kārtībā ar izpratni par vēsturisko vidi, par pārāk lielu biznesa ietekmi. To, ka politiķi iet roku rokā nevis ar kultūras, bet biznesa struktūru interesēm. Arī tagad, pieminot vēlēšanas, būtu interesanti zināt, kuru politisko spēku pārstāvju paraksti ir zem šīm būvatļaujām. Es noteikti par viņiem nebalsotu.
Visu to es skaidroju ar izglītības robiem.
Par mākslas izstādēm un masu saziņas līdzekļiem.
Mums nepietiek ar 100g kultūras televīzijā. Kādreiz pārņem sajūta, ka jāiet krustcelēs un jākauc, tad varbūt kāds pamanītu, bet varbūt arī nē. Es runāju to mākslinieku vārdā, kuru izstādes paslīd garām preses, radio un televīzijas nepamanītas, un tādu ir vairums. Šeit būtu tās pozitīvās ziņas, pēc kurām tā ilgojamies. Neesmu manījis, ka mākslinieki strādātu mazāk, ka izstādes notiktu retāk. Un katrs no viņiem ir pelnījis, lai tiktu ievērots, jo visbiežāk tas ir nesavtīgs sūtības apziņas iedvesmots darbs. Informācijai presē jābūt objektīvai, nevis selekcionētai pēc redaktoru vai kultūras daļu vadītāju gaumes. Bieži vien kultūras darbinieki ar skaudību var noraudzīties uz informāciju par sportu. To saņemam ik dienas – gan presē, gan televīzijā. Vai tas neliecinātu par mūsu sabiedrības brieduma pakāpi, kultūras līmeni un cieņu pret garīgām vērtībām, ja informācija par kultūru būtu tikpat plaša. Lūdzu šo prasību pēc visaptverošas kultūras notikumu informācijas nodrošinājuma ierakstīt rezolūcijā. Protams, tas saistīts ar līdzekļiem, bet lielā mērā arī ar vērtību pārvērtēšanu un jaunu domāšanas veidu.
Par TV un radio plašāk runājot, tikai kurlais un aklais nesaprot, ka dzīvojam nevis Eiropas savienības, bet Krievijas informācijas telpā. Varam jau uzgriezt katrs savu iemīļoto radio un ļauties ilūzijām. Saņemsimies un atvērsim acis. Var jau teikt, ka katram inuītam tagad ir satelīta antena, bet, ja tu, piemēram, dzīvo Pārdaugavā tad Tev ir jāizvēlas starp ‘’Baltkom’’ vai ‘’Lattelekom’’ kabeļiem, kuri abi ir pārsātināti ar Krievijas vai krieviski runājošiem kanāliem. Kāpēc es kā mākslinieks par to runāju? Tāpēc, ka es šajā informācijas telpā nejūtos komfortabli un neredzu, ka kāds gribētu šajā jomā ko mainīt. Lieki jautāt: kam tas ir izdevīgi?
Par ticību.
Ticību katram Latvijas iedzīvotājam, ka tu un tavs darbs kādam esat vajadzīgi, un, ja mēs nevaram tevi atbalstīt, tad mēs zinām, ka tu esi – vai Grobiņā, vai Goliševā, Ipiķos vai Neretā. Kad dzirdu par atbalstu tikai izcilībām, tad zinu, ka pie šādas kultūrpolitikas drīz mums vairs izcilību nebūs. Ikvienam jājūtas piederīgam un vajadzīgam. Tā vismaz ir Latvijas Mākslinieku savienības nostādne, novērtējot mūsu profesionālo daudzveidību un katra mākslinieka savdabīgo ieguldījumu kopējā kultūras ainā.
Toreiz un tagad.
Kaut arī mūs pārraida radio un televīzija, domāju, ka vēsturi mēs šeit pašreiz netaisām.Vēsturi sāksim taisīt, kad iziesim no šīs zāles. Vēstures taisīšana tagad mums ir ikdiena, nevis svētki.Toreiz mums bija ienaidnieks, kurš apdraudēja mūsu tradīcijas, mūsu valodu, mūsu tautas pastāvēšanu.Tagad ienaidnieks ir mūsos pašos – mūsu pasivitāte, mūsu neticība saviem spēkiem, mūsu nenovīdība, mūsu inertums, mūsu provinciālisms.
Starpība starp toreiz un tagad ir arī mākslas dzīvē. Toreiz, lai arī robežas nebija tik striktas kā politikā un sadzīvē, tomēr pastāvēja dalījums, jaunie - progresīvie, vecie – konservatīvie, tradicionālie. Tagad mierīgi līdzās pastāv daudzkrāsaina mākslinieku buķete. Katrs kopj savu lauciņu un iedalās veiksmīgākos un mazāk veiksmīgos. Un tad, kad tiek dalīti valsts līdzekļi vizuālajai mākslai, varam cerēt vienīgi uz to, ka dalītāji būs objektīvi, bezpartejiski, lojāli, ka dalītāji stāvēs pāri savām personīgām simpātijām vai antipātijām.
Nobeigt vēlos ar amerikāņu admirāļa Stīvena Diketa 1816. gadā teiktajiem vārdiem: ‘’Right or wrong – my country’’. (‘’lai ar’ kā – mana valsts”)
(Runa Radošo savienību plēnumā 2009.gada 1.jūnijā)