Paies 2009., 2010., un 2011.gads, un, ticiet man, dzīve turpināsies. Šīs krīzes cēloņi, manuprāt, nav tikai ekonomisko likumsakarību, bet arī aizejošā laika biznesa un diemžēl arī valstsvīru domāšanas veida sekas, kuram bija raksturīgi īstermiņa lēmumi, ilgtermiņa stratēģijas trūkums, bieži aprēķina vietā bija paļaušanās uz aklu veiksmi.
Domāt ilgtermiņā
Būvniecība ir sektors, kurā nav vietas citai kā tikai ilgtermiņa stratēģijai. Ēkas, infrastruktūras būves, ceļi, tilti un transporta mezgli netop dažiem gadiem, es nerunāju par pagaidu būvēm, kurām arī ir sava niša un pielietojums. Un mēs bieži aizmirstam, ka lietai ir pirkšanas un ir lietošanas vērtība. Mēs varam iegādāties lētas kurpes un izsviest tās pēc trim mēnešiem, un nopirkt dārgākas, bet kvalitatīvākas un valkāt trīs gadus.
Ar ekonomisko domāšanu slavenas tautas pārstāvis reiz teica — es neesmu tik bagāts, lai pirktu lētas mantas. Un šim teicienam ir taisnība ne tikai attiecībā uz sīkiem sadzīves priekšmetiem. Tas ir pilnībā attiecināms uz miljoniem latu vērtām būvēm, piemēram, ceļiem, tikai viena vai otra ekonomiskā lēmuma cena šeit jau ir cita.
Mēs varam katru gadu grabināt naudu, lai lietu peļķēs asfaltu, un varam
veikt pamatīgu kapitālo ceļa remontu, kurš it kā maksā dārgi. Taču
desmit piecpadsmit gados sīkie remonti kopā būs izmaksājuši pat dārgāk
nekā kapitālais remonts, nemaz neņemot vērā netiešos zaudējumus, proti,
papildus izdevumus, ko autovadītāji samaksājuši par tehnisko apkopi un
remontiem, lietojot nekvalitatīvu infrastruktūru. Kvalitāte atmaksājas,
bet būvniecībā pat vairāk nekā citās nozarēs, jo šeit kaut ko mainīt,
ja ir izdarīts kļūdains ekonomiskais lēmums, vēlāk izmaksā ļoti dārgi.
Atsacīties no kvalitātes par labu šķietamajam lētumam materiālu un
tehnoloģiju izvēlē ir viena no lielākajām kļūdām, ko varam pieļaut
krīzes psiholoģijas iespaidā, — kļūdām, kas galu galā izmaksās dārgi.
Mācīties taupīt
Cita liela kļūda būtu aizmirst par energoefektivitāti, īpaši būvniecības laikā, kad pasākumus, kuri palīdz ietaupīt, novēršot siltuma zudumus, ir iespējams veikt ar mazākām izmaksām. Iespējams, ka viena no šīs krīzes pozitīvajām sekām būs tā, ka mēs beidzot sapratīsim, ko nozīmē taupīt. Par ekonomisko efektu, ko dotu ēku, īpaši padomju laika daudzstāvu māju, siltināšana, ir runāts gadiem. 2008.gadā Rīgas enerģētikas aģentūra veica 21 daudzstāvu mājas energoauditu, kura laikā eksperti konstatēja, ka siltināšana dotu no 47,2 līdz 76,45% lielu apkures maksājumu ekonomiju. Latvijā ir tūkstošiem ēku, kurām nepieciešama siltināšana, jo iedzīvotāju par apkuri samaksātā nauda gluži vienkārši izkūp gaisā. Valdība gatavo ekonomikas stimulēšanas plānu, ar kuru būtu nepieciešams atbalstīt gan vietējos būvmateriālu ražotājus, gan būvniekus. Šāds atbalsts varētu būt plašas ēku siltināšanas programmas īstenošana visā valstī, kurai varētu novirzīt arī daļu no saņemtā SVF aizdevuma, jo tie būtu līdzekļi, kuru izmantošana valstij ekonomiski viennozīmīgi atmaksāsies. Ekonomiskā lejupslīde paies, taču enerģijas resursi lētāki nekļūs, siltuma taupības ekonomiskais efekts ar katru gadu būs lielāks. Investēt energoefektivitātes paaugstināšanā ne tikai atmaksājas, bet ir izdevīgi.
Grūtāk saskatīt, ka atmaksājas arī ekoloģijai, videi un sava paša veselībai draudzīgu materiālu izmantošana. Latvijas sabiedrībā ir izveidojies nepareizs priekšstats, ka ekoloģiskā "zaļā māja" ir būvēta no koka, tāpēc tā ir ekskluzīva, ārpilsētai vai laukiem piemērota ēka. Taču ekoloģiska ir jebkura ēka, kurai tiek izmantoti videi un cilvēka veselībai draudzīgi materiāli.
Arī ķieģeļi vai betons, javas un būvmaisījumi ir "zaļi" materiāli, ja tiek izgatavoti no vienkāršām un drošām izejvielām — māla, smilts, kaļķakmens, ģipša, neizmantojot cilvēka un vides veselībai kaitīgas piedevas. Šeit ļoti svarīga ir zaļajām prasībām atbilstoša tehnoloģija un kvalitātes kontrole. Tādēļ aktuāla ir autoritatīvas valsts sertifikācijas sistēmas izveide, kas apliecinātu, ka būvmateriālu ražotāji un celtnieki patiešām izmanto ekoloģiskus materiālus un tehnoloģijas. Ja pārtikas nozarē mums jau ir šādi bioloģiskās saimniekošanas sertifikāti, tad tādi ir ne mazāk svarīgi arī būvniecības nozarē, jo nav šaubu, ka cilvēka veselību ļoti ietekmē ēkas būvniecībā izmantotie materiāli. Veselība atmaksājas, ne tikai tāpēc, ka zāles ir dārgas — no cilvēka pašsajūtas ir atkarīgas viņa darbaspējas. Mēs jau esam sākuši saprast, cik ļoti cilvēka veselība ir atkarīga no uztura kvalitātes, taču retāk iedomājamies, ka tā ir atkarīga arī no viņa dzīvojamās mājas ekoloģiskās kvalitātes. Modernu un vienlaikus ekoloģiski augsti kvalitatīvu būvniecības materiālu izmantošana noteikti atmaksājas. Un atkal — pakļauties krīzes psiholoģijai, celtniecībā izvēloties lētākus, bet veselībai varbūt ne tūlītēji, taču ilgtermiņā kaitīgus materiālus ir viena no lielākajām kļūdām, ko varam pieļaut.
Viens no galvenajiem krīzes cēloņiem bija nepareizi vērtību orientieri. Investēsim patiesās vērtībās, kas ļaus mums izvairīties no krīzes nākotnē. Būvniecības nozarē tādas neapšaubāmi ir — kvalitāte, energoefektivitāte un ekoloģija.