Ja kādam nav skaidrs, kurš bauru valstī ir ķeizars un kurš - viņa sargsuns, tad tas ir muļķis. Ja augsta ranga politiķim (labi - kaut nevilšus) pasprūk, ka tikai muļķi ir gatavi strādāt par 100, tad jau ikviens tā var izrunāties. 54% strādājošo saņem mazāk nekā Ls 200! 17% bezdarbnieku! Vai 61% Latvijā ir muļķi?
Runātājam rībiens izskrēja - vai par to jāpieprasa demisija? Tad arī no «muļķis» pateikšanas citiem vairs nav ko bijāties. Kurš sevi uzskata par muļķi, tā viņa problēma. Pardon - ja esi muļķis, pats vainīgs… Ko ķērcat? Es taču atvainojos. Es at-vai-no-jos! Dzirdat? Man ir labs skolotājs, kaut ar diplomātam nepiemēroti lielu muti. Esam ministru nokaitinājuši, ka pat nedzēris viņš pateica, ko domā par mums, kuri viņam maksājam simtos mērāmo algu. Nav pat būtiski, ko ministrs teica. Sāpīgi, ja viņš tā domā. Un, ja tiešām žēl, tad lai kādu laiciņu pastrādā par tiem pašiem 100 latiem, pārējo ziedojot labdarībai.
Bet atgriežos pie sarga un sētas. Nav iespējas atsaukt ievēlētos deputātus, kas rīkojas pret tautas interesēm. Šoreiz deputāti nobalsoja pret saviem maizes devējiem, pret mums. Kauns Saeimai! Kauns Vienotībai, kas to pieļāva. Kauns zemniekiem, kas nespēja nociesties un parādīja, kam kalpo.
Nav ne pilnmēness, nekā, bet ir sajūta, ka jautrā solī mūs stumj skuju takas virzienā. Draudošajā nākotnē Vienotības biedriem kā ēzeļa ausis būs redzēt gan prezidentu, gan jauno valdības vadītāju no savas partijas. Vai šo politisko komēdiju Temīda režisē Džilindžers? Izrādē katarses gana: taisnprātības dieviete apstrādāta pamatīgi - dievietes otrā plāna tēls šajā politiskā paisuma bēdu ainavā ir akls, kurls, mēms, nesaož smaku, nejūt, ka slīkst. Izrādē ķeizari un amatpersonas ieslīguši tik lielā pašapmierinātībā, ka jūtas nesodāmi.
Ko sargsuns dara, piesiets pie sētas? Kā ta! Ēd no rokas. Šaubos, vai kodīs barotājam, šaubos. Oligarhu tiesības uz kampšanu un rīšanu nu būs aizsargātas. Bet vai pēc pieciem gadiem vēl būs ko sargāt? Muļķi būs devušies prom. Žēl, ka tas nav teātris, varētu piecelties un iet no zāles ārā.