Un te nu es atceros reiz bērnībā no mammas dzirdēto teicienu, ka vistumšākā stunda ir tieši pirms rītausmas. Lai cik gara un tumša būtu likteņa nakts, rītausma tik un tā pienāk. Vienmēr. Jo tas ir ne tikai dabas, bet arī Dieva likums.Mūsu ģimenei garākā likteņa nakts ilga 10 gadu - tas ir laiks, ko tēvs pavadīja aiz polāra loka Vorkutas ogļu šahtās. Viņu arestēja mēnesi pirms manas piedzimšanas, un pirmo reizi mēs viens otru ieraudzījām tikai 1955. gadā, kad pēc Staļina nāves tika likvidētas gulaga vergu nometnes.2010. gadā es pati par savu naudu laidu pasaulē grāmatu dzimtajā krievu valodā Письма из дома (Vēstules no mājām), kurā apkopoju daļu no 10 gadus rakstītajām vēstulēm starp tēvu un māti. Bet nu 2012. gada februārī izdevniecība Jumava grasās laist klajā šo grāmatu arī latviešu valodā. Un man ļoti gribētos, lai šis vēsturiskais dokuments (pirmskara Latvijas krievu inteliģences gulaga sarakste) šodien dotu spēku manai paaudzei sagaidīt rītausmu arī tad, ja brīžiem šķiet, ka šajā dzīvē tā vairs nekad nepienāks!Šīs vēstules man tagad šķiet ne tik daudz kā unikāls dokuments, cik apbrīnojams cilvēku dvēseles gaišuma triumfs. Šai sarakstē nav ne stindzinošu gulaga šausmu apraksta, ne gaušanās par tautas ienaidnieku ģimenes locekļu beztiesisko stāvokli sabiedrībā, kaut arī kā viens, tā otrs viegli nojaušams starp rindiņām. Tomēr tam visam pāri kā dzīvi apliecinoša esības himna skan Mīlestības uzvara. Tās mīlestības, kas Otrā pasaules kara laikā divus cilvēkus jau krietni gados savienoja ar laulības saitēm pie Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles altāra un gadu vēlāk dāvāja dzīvību arī man.
Lai visā pasaulē un mūsu Latvijā 2012. gads ienāk kā Mīlestības Rītausma!