Krievijas un Gruzijas konflikts un Latvijas drošība

Tas ir sācies jau labu laiku pirms šī gada augusta bēdīgi slavenajiem notikumiem, un konflikts turpinās vēl joprojām, jo situācija Dienvidosetijas un Abhāzijas apkaimē ir nestabila, par ko liecina regulārās apšaudes un provokācijas. Diskusijās par šo konfliktu un tā sekām ir iesaistījušies eksperti visā Eiroatlantiskajā telpā. Pārskatītas tiek ES un Krievijas attiecības, Eiropas kaimiņu politika un ES/NATO paplašināšanas jautājumi, bet pamazām piemirsties sāk konflikta izcelšanās iemesli un apstākļi. Latvijai būtu jāiesaistās šajās diskusijās, jāargumentē savs skatījums uz notikušo un jāpiedāvā pietiekami konkrēts nākotnes redzējums. Šajā rakstā autors mēģinās sasaistīt Krievijas un Gruzijas konfliktu ar Latvijas drošību un interesēm. Raksts sastāv no trijām daļām. Pirmajā no tām tiek aplūkotas diskusijas par konflikta īstermiņa un ilgtermiņa konsekvencēm. Otrajā daļā autors aplūko dažus no Eiropas Savienības iespējamo ilgtermiņa rīcības stratēģiju elementiem postpadomju telpā. Trešajā daļā ir apkopoti vairāki secinājumi, kas izriet no Krievijas—Gruzijas konflikta un ir piemērojami Latvijai. Būtībā šis ir jautājums par orientieriem, pēc kuriem Latvijai vajadzētu vadīties, realizējot savu ārpolitiku tuvākajos mēnešos un gados. Konflikta konsekvences Diskusijām par starptautiskajiem konfliktiem ir savas likumsakarības, un Krievijas un Gruzijas konflikts nav izņēmums. Konflikta pirmajās dienās un nedēļās bija svarīgi saprast notiekošo, un šajā laikā masu mediji pārplūdināja publisko telpu ar (reizēm pretrunīgas) informācijas straumi. Šajā fāzē ekspertu uzmanību galvenokārt piesaistīja praktiskās darbības, kas norisinājās Gruzijas (arī Dienvidosetijas un Abhāzijas) teritorijā: cik daudz cilvēku gāja bojā Chinvali, cik tālu Krievijas karaspēks atradās no Tbilisi, kādi objekti Gruzijas teritorijā tika bombardēti utt. Savukārt otrajā fāzē ir novērojama tendence, ka starptautisko attiecību lietpratēji krīt kārdinājumā ignorēt konflikta sākumposma analīzi un cenšas atbildēt uz jautājumu: ko darīt tālāk? Šeit priekšplānā izvirzās jautājumi par Gruzijas atjaunošanu, bēgļu izmitināšanu, tālākajām Krievijas un ES attiecībām un jautājumiem, kas saistīti ar Gruzijas tuvināšanos ES un NATO. Raksta autors neapšauba abu konflikta stadiju nozīmi, tomēr rodas jautājums, kādas ir Latvijas intereses notiekošajās diskusijās? Manuprāt, Latvijas interesēs būtu, lai diskusijas par Gruzijas karu ievirzītos trijos virzienos. Pirmkārt, ir jānoskaidro ne tikai tas, kurš izdarīja pirmo šāvienu, bet arī tas, kādi apstākļi noveda pie kara sākšanas un kāda bija Krievijas loma šajā procesā. Pārmērīga fokusēšanās uz 7. un 8.augusta notikumiem nedod iespēju pienācīgi aplūkot notikumu virkni, kuru dēļ izcēlās karš, tāpēc Latvijas interesēs ir, lai kara izcelšanās izvērtējumā tiktu iekļauta plašāka analīze un lai aplūkotas tiktu ne tikai pirmās kara dienas, bet arī garāka notikumu ķēde, kas noveda pie kara izcelšanās. Popularitāti ir ieguvis viedoklis, ka kara izcelšanās patiesos apstākļus uzzināt nebūs iespējams un tāpēc nav iespējams noteikt, kurš ir agresors un kurš — cietušais. Šāda pieeja ved strupceļā. Ir jānoskaidro visi notikušā konflikta aspekti, jo tikai tā var pamatoti spriest par valstu rīcību un tās motīviem. Latvijas interesēs ir, lai plašāka sabiedrība uzzinātu par kara izcelšanās patiesajiem apstākļiem. Ja apstiprināsies, ka Gruzija tika apzināti provocēta, Latvijai kā Gruzijas draugam būtu vienkāršāk citas ES valstis pārliecināt par sava viedokļa pareizību. Tiesa gan, Latvijai ir jārēķinās, ka Rietumeiropas valstis varētu negribēt saskatīt patiesību. Tam ir savi iemesli. Ja Krievija ir agresors, tad Rietumeiropai nāktos nopietni pārskatīt attiecības ar šo valsti. Kamēr atsevišķas Rietumeiropas valstis var izlikties, ka pie notikušā ir vainīgas abas puses, tikmēr viss var palikt pa vecam… Otrkārt, pirms domāt par Krievijas un ES attiecību turpmāko virzību, ir jānoskaidro, kādas ir ES stratēģiskās intereses Dienvidkaukāza reģionā un attiecībās ar Krieviju. Bez skaidras savu interešu apzināšanās jēgpilnas rīcībpolitikas formulēšana nav iespējama. Lielu popularitāti pēdējos mēnešos ir ieguvušas diskusijas par ES un NATO vēlamo atbildes reakciju attiecībā pret Krieviju. Tika izskatītas vairākas alternatīvas: jaunā Partnerības un sadarbības līguma izstrādes apturēšana, Soču olimpisko spēļu boikotēšana, vīzu režīma pārskatīšana utt. Tomēr šādas diskusijas ir lemtas neveiksmei, kamēr ES nav nonākusi pie izpratnes par savām interesēm attiecībās ar Krieviju un valstīm, kas atrodas starp ES un Krieviju. ES valstīm vajadzētu sākt apzināties, ka tās cīnās par ietekmi postpadomju telpā. ES un Krievijas intereses postpadomju telpā ir konfliktējošas, un šādu lietu stāvokli vajadzētu uztvert kā normālu. Ja ES austrumos vēlas redzēt stabilas, pārtikušas un demokrātiskas valstis, tad konflikts ar Krieviju par ietekmi šajā reģionā ir neizbēgams. Spriežot pēc tā, ka ES valstis ir izvēlējušās sniegt atbalstu Gruzijai kara seku likvidēšanai, Gruzija tiek uzlūkota kā sabiedrotais. Tā ir demokrātiskākā valsts savā reģionā, un caur Gruziju ved viens no nozīmīgākajiem gāzes un naftas tranzīta ceļiem, kas ļauj apiet Krieviju. Caur Gruziju ved ceļš uz Kaspijas jūras reģionu. Pēdējā laikā strauji ir augusi Centrālās Āzijas valstu nozīme. Ja ES vēlas ar šīm valstīm izveidot ciešākas partnerattiecības, tad tai vajadzētu apliecināt savu spēju neitralizēt Krievijas ietekmi. Gruzija ir pārbaudījums ES spējai aizstāvēt savas stratēģiskās intereses, ko ar lielu interesi vēro citas Dienvidkaukāza un Centrālās Āzijas valstis. ES ir jāapzinās, ka tai būs jāizcīna ietekme šajos reģionos un ka attiecību pasliktināšanās ar Krieviju, kas turpina uzskatīt, ka tai ir privileģēta vieta bijušās PSRS teritorijā, ir neizbēgama. Treškārt, ES valstīm vajadzētu apzināties, ka vēsture nav Krievijas pusē. No vienas puses, Gruzijas un Krievijas konflikts ir noticis laikā, kad pastiprinās runas par unipolārās pasaules beigām. ASV klupiens Irākā un starptautiskā finanšu krīze var paātrināt procesu, kura gaitā ASV kā līdz šim vienīgās globālās lielvaras ietekme mazinās. Tomēr, no otras puses, pētnieku prognozes liecina, ka Krievijas daļa no globālā kopprodukta 2030.gadā varētu būt ne vairāk kā 3%, kamēr Ķīnas daļa varētu būt 23%, ASV — 17%, bet Eiropas daļa varētu sasniegt 16%. (Grant, C. How to Handle the New Russia? CER bulletin nbr. 62, 2008. Sk. internetā 25.X 2008. http://www.cer.org.uk/articles/62_grant.html). Tas nozīmē, ka Krievija gan šobrīd, gan tālākā nākotnē būs pārāk vāja, lai nopietni apdraudētu Ķīnas, ASV un ES drošību. Tāpat Krievija nav bijusi veiksmīga draudzīgu attiecību veidošanā ar kaimiņvalstīm. Ja par Rietumvalstu spēka avotu kalpo savstarpējās draudzīgās attiecības, tad Krievija šajā ziņā ir vāja, jo draugu tai ir maz. Protams, Krievijai piemīt daži no tradicionālajiem lielvaru atribūtiem, piemēram, apjomīgs kodolieroču arsenāls, turklāt Krievijas plašā teritorija un milzīgie dabas resursu krājumi ir bagātība, kas šo valsti padara par iekārojamu tirdzniecības partneri, tomēr būtu dīvaini, ja par lielvaru varētu uzskatīt valsti, kuras varenība ir tieši atkarīga no naftas un gāzes cenu svārstībām. ES stratēģija ES tālākajai rīcībai pēc Krievijas un Gruzijas konflikta vajadzētu notikt divos virzienos. Pirmais virziens ir palīdzības sniegšana Gruzijai. 22.oktobra donoru konferencē tika panākta vienošanās par 3,4 miljardu eiro piešķiršanu Gruzijas ekonomikas atveseļošanai laikā no 2008. līdz 2010.gadam. Eiropas Komisijas sniegtā palīdzība sasniegs pusmiljardu eiro. Šāda palīdzība ir kā medusmaize Gruzijas ekonomikai, kas pēdējos gados bija strauji augusi, taču notikušais konflikts ar Krieviju līdzšinējos sasniegumus ir iedragājis. Tik dāsnas palīdzības piešķiršana starptautiskās finanšu krīzes laikā ir pat pārsteidzoša un skaidri norāda uz to, ka Rietumvalstis ir gatavas sniegt atbalstu Gruzijai. Tomēr palīdzības sniegšana, lai ļautu Gruzijai atgūties no kara ar Krieviju, ir tikai daļa no pasākumiem, kas būtu veicami. Ja ES vēlas Gruzijai palīdzēt, tad ir jāveic nozīmīgi pārkārtojumi, lai nostiprinātu savstarpējās tirdzniecības saiknes un atvērtu Gruzijas ražotājiem ES tirgu. Ļoti svarīgs palīdzības aspekts būtu Gruzijas iekļaušana ES izglītības programmās, kas ļautu Gruzijas augstākās izglītības iestāžu studentiem saņemt labāku izglītību. Iespējams, būtu vērts apsvērt atbalsta sniegšanu līdzīgā formā, kā Latvija un abas pārējās Baltijas valstis saņēma ar Eirofakultātes palīdzību. ES vajadzētu izmantot radušos situāciju, lai Gruziju pavirzītu sev tuvāk. Lielākie pārbaudījumi ES ārpolitikai vēl ir priekšā, un tie ir tikai daļēji saistīti ar Gruziju, tāpēc otrajam ES rīcības virzienam vajadzētu aptvert visu postpadomju telpu. Krievijas un Gruzijas konflikts ir darījis bažīgas gan tās postpadomju telpas valstis, kas jau agrāk bija mēģinājušas izveidot tuvākas attiecības ar ES, gan tās, kuras dažādu apsvērumu dēļ to nebija darījušas. Militārā spēka lietošana starptautiskajā sistēmā izraisa nestabilitāti un dara valstis tramīgas. Tās pastiprināti sāk domāt drošības kategorijās. Bažas par Krievijas tālāko rīcību ir paudušas Ukraina un Moldova (Krima un Piedņestra), un pat Baltkrievija ir centusies uzlabot attiecības ar ES, atbrīvojot politieslodzītos, ko tā agrāk bija atteikusies darīt. Notikušā konflikta rezultātā šīs valstis sāk meklēt patvērumu pret potenciālo apdraudējumu. Šāda postpadomju telpas valstu rīcība paver iespējas ES palielināt ietekmi šajā reģionā, tomēr tas ir iespējams tikai ar nosacījumu, ja ES spēj līdzsvarot Krievijas ietekmi un ir gatava akceptēt, ka tā ar Krieviju cīnās par ietekmi postpadomju telpā. Būtisks ES ilgtermiņa uzdevums būtu stiprināt attiecības ar tām postpadomju telpas valstīm, kuras Krievijas rīcība Gruzijā ir darījusi bažīgas. Būtu loģiski, ja ES censtos pastiprināt un paplašināt Eiropas kaimiņu politiku (EKP). Ar pastiprināšanu tiek saprasta attiecību nostiprināšana ar valstīm, ar kurām jau kopš 2004.gada ES ir izveidojusies aktīva sadarbība un kuras ir izrādījušas vēlmi pilnībā integrēties ES. Ar paplašināšanu būtu jāsaprot aktīvāka ES sadarbība ar tiem kaimiņiem, ar kuriem dažādu apsvērumu dēļ tā līdz šim nav bijusi intensīva. Īpaši izceļama būtu sadarbības pastiprināšana ar Centrālās Āzijas valstīm. Protams, ne visas postpadomju telpas valstis būs gatavas šādam solim, tomēr ES vajadzētu izmantot radušos iespēju, lai pastiprinātu ietekmi valstīs, kas nopietni apsver integrācijas perspektīvu. ES jau ir politikas un instrumenti, ar kuru palīdzību tā varētu nostiprināt savu ietekmi postpadomju telpā. Viena no politikām ir EKP, un šobrīd sagatavošanas stadijā atrodas Austrumu partnerības iniciatīva, kuras mērķis ir uzsvērt austrumu kaimiņu nozīmi EKP ietvaros. Kas attiecas uz ES un Krievijas attiecību nākotni, šis ir visproblemātiskākais ES ārējo attiecību virziens, jo par vienotu nostāju attiecībās ar Krieviju ES valstis nav spējušas un, visticamāk, arī nespēs vienoties. Domāt, ka jauna konflikta gadījumā ES valstis spēs vienoties par nopietnu sankciju ieviešanu attiecībās ar Krieviju, ir ilūzija. Neiedziļināšos ES un Krievijas attiecību dažādos aspektos, jo tā ir atsevišķa raksta tēma, tomēr ES vajadzētu censties šos divus ārējo attiecību virzienus — Krievijas un postpadomju telpas valstu — nodalīt. Ir svarīgi, lai attiecības ar Krieviju neatstātu lielu ietekmi uz attiecību ar postpadomju telpas valstīm kvalitāti. Citiem vārdiem sakot, ja ES nav vienotas Krievijas politikas, tad vismaz lai ir vienota politika attiecībā pret postpadomju telpas valstīm. Gruzijas pieredze Latvijai Laikā pēc Gruzijas un Krievijas konflikta bieži ir ticis uzsvērts, ka Latvijas situācija ir ļoti atšķirīga no Gruzijas situācijas, tomēr tas nenozīmē, ka Gruzijas pieredze Latvijai nav noderīga. Lūk, dažas no Krievijas un Gruzijas konflikta raisītajām pārdomām. Pirmkārt, Latvijai ir nopietni jādomā par savas drošības nostiprināšanu. Ir jāapzinās, ka rūpes par drošību nebeidzās līdz ar iestāšanos NATO. Iespējamo pasākumu klāsts ir ļoti plašs — sākot ar Latvijas sabiedrības sociālpolitiskās saliedētības palielināšanu un beidzot ar dalību starptautiskajās misijās. Latvijas drošība nav aplūkojama atrauti no tās sabiedroto drošības un no miera un stabilitātes pastāvēšanas postpadomju telpā, tāpēc Latvijai būtu jāsniedz ieguldījums šīs telpas stabilizācijā. Otrkārt, Latvijas valdībai vajadzētu veicināt godīgu diskusiju par ASV lomu Latvijas drošībā. Pēdējos gados ASV ir pieļāvusi virkni kļūdu (Irākas karš, Gvantanamo bāze, notikumi Abū Graibas cietumā), kā rezultātā cietis ir ASV tēls un mazinājusies tās ietekme, tomēr ASV tēla pasliktināšanās neietekmē Latvijas drošības ilgtermiņa intereses. ASV vēl joprojām ir Latvijas nozīmīgākais drošības garants. Latvijas kā suverēnas valsts eksistence un drošība ir iespējama tikai tādā gadījumā, ja kāda valsts vai valstu grupa līdzsvaro Krievijas ietekmi šajā reģionā. Līdz šim līdzsvarojošā valsts ir bijusi ASV, un ir maz ticams, ka tas varētu mainīties pārskatāmā nākotnē. Arī ASV rīcība gan Gruzijas un Krievijas konflikta laikā, gan pēc tam liecina, ka ASV ir Gruzijas un arī Latvijas uzticamākais sabiedrotais. Tas nemainīsies arī Baraka Obamas prezidentūras laikā. Treškārt, Latvijai vajadzētu pievērst lielāku uzmanību reģionālajai sadarbībai ar pārējām Baltijas valstīm un Ziemeļvalstīm. Pēc ES 2004.gada paplašināšanās reģionālās sadarbības aktivitāte ir mazinājusies, tāpēc Latvijai vajadzētu izmantot radušos situāciju, lai nostiprinātu sadarbību ar Ziemeļvalstīm, pakāpeniski nomainot esošo reģionālās sadarbības formātu N5 + B3 pret NB8. Baltijas valstīm vajadzētu iekļauties Ziemeļvalstu grupā un veicināt sadarbības pāraugšanu integrācijā. Pastiprinoties viedokļu atšķirībām starp Rietumvalstīm un Krieviju, likumsakarīga būtu arī atsevišķa reģionālās sadarbības formāta izveidošana bez Krievijas līdzdalības, kurā pienācīga uzmanība tiktu veltīta arī drošības jautājumiem. Ceturtkārt, Latvijai vajadzētu apzināties, ka ES ietvaros tās skatījums uz Krieviju līdzinās abu pārējo Baltijas valstu, Polijas un reizēm arī citu ES un NATO valstu viedoklim, bet ir citas dalībvalstis, kuru skatījums uz Krieviju ir atšķirīgs. Tas nozīmē, ka Latvijai ir jāstiprina sava intelektuālā kapacitāte un argumentācija jautājumos, kas saistīti ar Krieviju. Latvijai ES ietvaros regulāri būs jāpierāda, ka tās viedoklis par Krieviju ir pamatots. To ir iespējams paveikt tikai tādā gadījumā, ja Latvijā tiek nostiprināta Krievijas ekspertīze. Līdzīgi ir arī ar valstīm, kas atrodas starp Krieviju un ES. Latvija ir sevi pozicionējusi kā valsti, kas sniedz atbalstu tādām valstīm kā Moldova, Ukraina un Gruzija un tās labi pārzina. Savu eksperta statusu Latvija spēs attaisnot tikai tad, ja veltīs pienācīgu uzmanību zināšanu par šīm valstīm uzkrāšanai. Pēdējos gados šajā jomā ir bijusi vērojama pozitīva virzība, un ir tikuši veikti vairāki nozīmīgi pētījumi gan par ES un Krievijas, gan par Latvijas un Krievijas attiecībām. Ir ļoti svarīgi, lai iesāktais darbs turpinātos. Piektkārt, Latvijai vajadzētu būt vienai no valstīm, kas mēģinātu pārliecināt citas ES un NATO valstis, ka ieguldījumiem jauno un veco draudu novēršanā ir jābūt samērojamiem. Drošības jēdziens pēdējās desmitgadēs ir ticis būtiski paplašināts, un valstis ir sākušas pievērst lielāku uzmanību tā dēvēto jauno draudu novēršanai. Gatavība karam kibertelpā un cīņa pret starptautisko terorismu ietver pasākumus, kas neapšaubāmi var stiprināt Eiropas drošību, tomēr šiem pasākumiem nevajadzētu balstīties uz pieņēmuma, kas izslēdz kara iespējamību Eiropā. Ir jādara viss iespējamais, lai Eiropā kari vairs nenotiktu, tomēr mēs nevaram būt droši, ka Eiropā ir iestājies permanents miers. Starptautiskajā sistēmā, kuru veido suverēnas valstis, karš vienmēr ir iespējams. Ir maz ticams, ka vardarbīgi starpvalstu konflikti varētu izcelties Rietumeiropā, tomēr Eiropas austrumu perifērijā kara iespējamība pastāv. Būtu lietderīgi atcerēties šī gada vasaras pirmo pusi, kad Gruzijas pārstāvji runāja par to, ka ir iespējams karš starp Gruziju un Krieviju. Toreiz reti kurš gruzīnu teikto uztvēra nopietni. Un tomēr bruņots konflikts notika. Var cerēt, ka tas bija pēdējais šāda veida konflikts Eiropā, tomēr paļauties uz cerību vien būtu naivi. Latvijai kā valstij, kas atrodas ES un NATO perifērijā, vajadzētu mēģināt pārliecināt citas valstis, ka paliekošs miers Eiropā vēl nav iestājies un ka tāpēc vajadzētu nostiprināt to valstu drošību, kas atrodas Krievijai kaimiņos. Latvijai ir jābūt gatavai savas verbālās prioritātes pārvērst praktiskā rīcībā. Ja Latvija sevi definē kā postpadomju telpas eksperti, tad šis statuss ir jāapstiprina ar praktisku rīcību. Ja Latvija definē palīdzības sniegšanu Moldovai un Gruzijai kā būtisku savas ārpolitikas prioritāti, tad tas ir jāapliecina ar konkrētiem soļiem un gatavību šim nolūkam atvēlēt nozīmīgus līdzekļus. Pretējā gadījumā Eiropā neviens Latviju neņems nopietni.u * Publiska diskusija par ES un NATO aktuālajiem jautājumiem pēc Krievijas un Gruzijas konflikta norisinājās 2008.gada 22.oktobrī Vidzemes augstskolā, Valmierā. Šo diskusiju kopīgiem spēkiem organizēja Sorosa fonds—Latvija sadarbībā ar Latvijas Ārpolitikas institūtu un Vidzemes augstskolu. Rakstā iekļauti daži no diskusijas secinājumiem.