Jo sabiedrības pievilšanu atšķirībā no budžeta nesabalansētības, neviens cits izņemot sabiedrību pašu taču sodīt nevar. Bet, kā zināms, pat rekordu uzstādīšana sabiedrības uzticības zaudēšanā, Latvijas varas aprindās netiek atzīta par zaudējumu. Varbūt tāpēc tomēr nav vienalga, kad cilvēks zaudē darbu, — vai tad, kad valda politiķi, kam viņš uzticas, vai arī tad, kad valdībai neuzticas jau tikpat kā neviens. Jo otrais gadījums ir nevis vienkārši skumjāks, bet jau tik skumjš, ka cilvēks pat varētu sākt gribēt sev tiesības uz bezpalīdzību. Un runa nav (tikai) par naudu. Šajā laikā, kad katru dienu tiek atskaitīti aizvien jauni liekie — par bezdarbniekiem kļūst tūkstoši kā ar augstāko izglītību, tā bez izglītības, izmisums, šķiet, nebūtu tik tumšs, ja būtu kaut nojausma, ka valdība zina, ko Latvijai vajag — tagad un vispār. Un tas nav stāsts tikai par to, ka, darba tirgum sarūkot, jaunām vakancēm ir drīzāk nejaušības nekā likumsakarības raksturs, tāpēc valsts apmaksātie bezdarbnieku pārkvalificēšanas kursi faktiski vairs nemaz nevar cilvēku nodrošināt ar pieprasītu profesiju, jo nav īsti skaidrs ne vien tas, ko tirgum vajadzēs rīt, bet pat tas, ko vajag šodien. Taču varbūt pat vēl daudz lielākā mērā tas ir stāsts par to, ka mēs nevaram uzticēties valdībai, ka, līdzekļiem samazinoties, tie tiks izlietoti ar milzīgu atbildības un perspektīvas apziņu. Patiesībā rodas tieši pretēja sajūta — ka valstij, piemēram, joprojām vajag medaļas, taču vairs nevajag pašus sportistus (te pat lieki pieminēt finansējuma samazinājumu Murjāņu sporta ģimnāzijai, bērnu sporta skolu likvidēšanu, treneru atlaišanu utt.). Vai arī — ka bērnus principā vajag, citādi izmirsim, taču vislabāk tādus, kas var izaugt bez pamperiem, piena un bērnudārza. Ir neiespējami apjaust valsts politiku (jeb vajadzības) kultūrā un zinātnē, jo vienīgais, kā tā tiek definēta, ir līdzekļu samazinājums un tam it kā pakārtotā haotiskā un nekompetentā dažādu institūciju apvienošana. Piemēram, lai iznīdētu Nacionālo Kino centru, kam ir ekvivalentas nozares institūcijas visās Eiropas valstīs, vispirms tika radīta ideja to apvienot ar Kultūras informācijas sistēmu, tad ar Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūru, bet nu jau vienkārši pievienot topošajai Izglītības, zinātnes un kultūras ministrijai, kas funkciju ziņā, visticamāk, būs tik neaptverama, ka tai noteikti ir vērts pievienot visu, ko izdevīgi pazaudēt. Grūti noticēt, ka, tagad automātiski apcērpot visu, neatkarīgi no tā, vai pēc šīs manipulācijas gadiem kopta joma vispār būs spējīga pastāvēt, valdībai šobrīd tiešām rūp vienīgais, par ko tā ir bijusi spējīga izteikties, — valsts parāds. Jo tad tai patlaban būtu nevis jāķeras pie profesionāli tehniskās izglītības sagraušanas, bet jāgādā šai sistēmai papildfinansējums, lai tajās rūpnīcās, kuru skursteņiem jāsāk kūpēt jau rīt, būtu kas strādā. Taču tas, ka jaunu cilvēku profesionālā orientācija šobrīd notiek faktiskā vakuumā, ļauj izjust aizdomas, ka neviens te neko īpaši neplāno attīstīt. Tad ko Latvijai vajag? Ja tai vairs nevajag policistus, rakstniekus, zemniekus, ugunsdzēsējus, celtniekus, šuvējas, sportistus, zinātniekus utt. Vienīgais, ko skaidri saka prezidents, eksprezidenti, koalīcijas un opozīcijas partiju līderi, — Latvijai vajag jaunus politiķus. Nekas cits pēdējā laikā nav dzirdēts. Par ko tas liecina? Par bankrotu, protams. Par to, ka atšķirībā no ekonomiskā bankrota iespējamības morālais bankrots Latvijā nekad nav ticis izsludināts. Taču tas nenozīmē, ka daudzus gadus valsts politika un ekonomika nav tikusi izmantota un izsmelta atsevišķu cilvēku interesēs. Un ka, visticamāk, ne šī, ne iepriekšējās valdības tāpēc nav bijušas spējīgas ne formulēt, ne darīt to, ko Latvijai tiešām vajag. Bet pieņemsim, ka pie citas valdības mēs tomēr tiksim. Taču, vai mēs tiksim pie citas, kaut nedaudz labākas Latvijas, būs atkarīgs ne tikai no tā, kāda būs tā — cita valdība, bet arī no visiem Latvijai šobrīd it kā liekajiem cilvēkiem. Mana tante teica — svarīgi nevis, vai tu esi vajadzīgs citiem, bet — vai citi ir vajadzīgi tev. Šobrīd, kad mums ir tik grūti saprast, vai mēs maz esam vajadzīgi Latvijai, vienīgā iespēja ir apzināties, cik Latvija ir vajadzīga mums. Un tas, protams, ir morāles un mīlestības jautājums. Turklāt — nebūt ne abstrakts, jo skar mūsu darbu, mūsu vecākus un mūsu bērnus, mūsu pagātni un mūsu nākotni. Mums tagad atkal ir jāizdzīvo. Nepazaudējot ne savus mērķus, ne savu valsti.
Laila Pakalniņa: Kam vajag Latviju?
Atšķirībā no miljardiem uzticību Latvijas varas pārstāvji bija aizņēmušies tik vien kā no savas tautas. Un velti cerēt, ka no malas kāds Starptautiskajam Valūtas fondam līdzīgs kontrolieris uzraudzīs tās izlietošanu un sodīs par notrallināšanu. Tāpēc, šķiet, tiem, kas šobrīd ir pie varas, pieņemt nepopulārus lēmumus nodokļu politikā ir daudz vieglāk, nekā piekāst savus vēlētājus.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.