Laila Pakalniņa: Laimīgais bērns

Viņš taču būs vajadzīgs valstij kā izglītots speciālists, nevis pabalstu ņēmējs." Taču patiesība par Artūru kā laimīgu bērnu, kam neviens neliek justies citādam, ir arī ļoti paradoksāla. Proti, sešgadīgais puika, kurš faktiski ir ticis diskriminēts (viņa ģimenei ir bijis jāsastopas ar to, ka Artūram liegta iespēja tikt gan pie izglītības, gan medicīniskās aprūpes) tāpēc, ka fiziski nav tieši tāds, kā lielākā daļa viņa vienaudžu, ir pierādījis — problēma nav viņā, problēma ir valstī jeb nepareizība nav viņā, nepareizība ir valstī. Turklāt tā apdraud ne tikai Artūru un ne vien bērnus invalīdus, bet ļoti, ļoti daudzus cilvēkus. Tāpēc sanāk, ka šobrīd Artūrs, uzrādīdot savas valsts problēmas vairākās jomās, jau zināmā mērā strādā Latvijas interesēs. To pieminu tāpēc, ka par atjautīgo puišeli ir sacīts — viņš pilnīgi noteikti nekad nevarēs būt krāvējs, taču tas, ka viņš kādreiz varētu kļūt par Latvijas premjeru, nav izslēgts. Tiesa, ar piebildi — ja tiks pie izglītības. Tagad, kad Artūram reģistrāciju atteikuši visi 25 rajona ģimenes ārsti, jāpiemetina vēl viens šausmīgs teikums — ja tiks pie medicīniskās aprūpes. Par provokāciju valstij un pašvaldībai Artūrs kļuva jau četru gadu vecumā, kad viņa mamma Cesvaines pašvaldībā lūdza rast iespēju dēlam apmeklēt bērnudārzu. Tur piedāvāts dārziņš 120 kilometru tālumā no mājām, kas pēc būtības nozīmēja atteikumu Artūra pirmskolas izglītībai. Savukārt, visas valsts iestādes, kur vien Artūra mamma pēc tam vērsās (Izglītības un zinātnes ministrija, Labklājības ministrija, Bērnu un ģimenes lietu ministrija), palīdzēja vien ar to, ka atkal norādīja pašvaldības virzienā. Atbildi, ka izglītības jautājumu risināšana nav LM kompetence, oktobrī no LM Invalīdu vienlīdzīgu iespēju politikas nodaļas saņēma arī Diena, bet Tiesībsarga birojā atkal piesauca pašvaldību, kuras vadītājs Vilnis Špats savukārt norādīja, ka mazajai pašvaldībai trūkst naudas: "Ja mums ir viens tāds bērns, vai mums ir jāmeklē darbinieks un viss jāpielāgo?" No apburtā loka, kurā dažādu administratīvu līmeņu nevarēšanas un negribēšanas ieslēdza Artūru un liedza viņam saņemt sešu gadu vecumā likumā paredzēto izglītību, kura varbūt tik tiešām ir viņa lielā un vienīgā iespēja, dēlu atbrīvoja mātes pašaizliedzība. Lai Artūrs varētu mācīties, ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur Artūrs nu pieteikts parastā skolā, kas pieejama arī bērniem ar kustību traucējumiem. Diemžēl tās tomēr nav laimīgās beigas stāstam par Artūra sarežģīto un pat šķietami bezcerīgo ceļu uz skolu, jo puikas parādīšanās Rīgā nu kļuvusi par izaicinājumu visai valsts veselības aizsardzības sistēmai — Artūru reģistrēt savā praksē atteicās visi rajona ģimenes ārsti. Ja viens, divi vai trīs ārsti būtu atsacījušies garantēt medicīnas aprūpi puisītim ratiņkrēslā, iespējams, varētu runāt tikai par šiem trīs ārstiem. Šobrīd Artūrs ir pierādījis — veselības aizsardzības sistēmā ir katastrofa. To apstiprina arī Dienas sazvanītais ģimenes ārsts — viens no divdesmit pieciem, kas Artūrā saskatīja lieku apgrūtinājumu, no kura labāk atsacīties: "Es pēdējā laikā ar bērniem vairs nestrādāju. Ja bērns ir galīgi vesels, vēl varētu, bet, ja nav, neņemu, nav tādas pieredzes." Lūk, vismaz pieci jautājumi, kuri jāuzdod, izlasot šos divus teikumus. Kas ir ģimenes ārsts? Vai gadījumā vārdam "ģimene" nav kaut kāds sakars gan ar bērniem, gan pieaugušajiem? Vai bērnu drīkst vest pie ārsta, kam valsts maksā, lai jel cik daudz, tomēr naudu, tikai gadījumā, ja viņš ir "galīgi vesels"? Ko dara ārsts, ja vesels bērns saslimst? Kas vispār ir ārsts (vai kaut kas līdzīgs ugunsdzēsējam, kurš ir ar mieru strādāt šajā profesijā tikai tad, ja viņam garantē, ka nekas nedegs)? Turklāt šie nav jautājumi par ārstiem, kas tāpat kā skolotāji, ugunsdzēsēji, policisti utt., protams, mēdz būt labi un ne tik labi, bet gan par sistēmu, kas radījusi iespēju ārstam izvirzīt prasību strādāt ar veselajiem jeb principā nestrādāt. Es pat nepieļauju iespēju, ka pēc publikācijas Dienā Artūrs tā arī paliktu bez sava ģimenes ārsta. Taču tikai tāpēc, ka Latvijā noteikti ir daudz ļoti labu ārstu un atsaucīgu cilvēku, nevis tāpēc, ka mūsu valstī ir radīta sistēma, ka cilvēks nevar palikt ārpus medicīniskās aprūpes, par kuras nodrošināšanu viņš vai viņa vecāki maksā nodokļus. Tāpēc runa nav par Artūru vien, bet par mums visiem, kam šis, jā, — neskatoties uz visām grūtībām, laimīgais bērns, ir ļoti konkrēti norādījis uz vairākām greizām sistēmām mūsu valstī, kas cilvēka iespēju ir gatavas pārvērst bezcerībā.