Lielo ražotāju diktāts
Vairāk kā piecpadsmit gadu laikā Latvijas likumdevēji ir dzīvojuši lielo ražotāju pavadā. Uz vispārējās ekonomiskās eiforijas fona, Latvijas lielražotāju, veiksmīgo privatizētāju un ārzemju kapitāla izvietotāju, darbības ir bijušas klaji tuvredzīgas, balstītas uz ātras peļņas iegūšanu. Kokrūpniecība - vide, kurai bija (iespējams, ka vēl ir) vislielākais potenciāls Latvijas ekonomikas izaugsmē, tika pakļauta dažu īpašnieku patvaļai. Milzu uzņēmumi tā vietā, lai izmantotu esošo potenciālu (kvalitatīvu koksnes pieejamību, profesionālu darbaspēku, zinātnes sasniegumus) un radītu nozari, kas atbilstu valsts ekonomiskajām vajadzībām, vienkārši izveda no valsts baļķus, gūdami ātru peļņu, balstoties uz lētu darbaspēku un mežu īpašnieku nezināšanu. Valsts pārvalde atļāva «naudas maisiem» tēlot konkurenci ar Ķīnas un Krievijas tirgiem.
Mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) un amatniecības vajadzības tika un tiek ignorētas, kaut visas (gandrīz visas) pie varas esošās partijas stāsta par vidusslāņa attīstību. Tieši MVU un amatnieki ir tie ražotāji, kas spētu radīt tik bieži pieminēto Latvijas nacionālo, inteliģento produktu, ieviest inovatīvos risinājumus. Piemēri ir lieliski - «Lāču maize», Latvijas guļbūvju cēlāji utt.
Kāpēc NVO un amatnieki klusē?
Situācija, kad likumdošanu lobē lielražošanas īpašnieki (trīs pušu sarunās ar valdību piedalās Latvijas Darba Devēju konfederācija (LDDK) un arodbiedrības), MVU un amatnieki dzīvo neapskaužamā situācijā. Pat vismazākajam, pat bezsēriju ražotājam ir jāpilda visas tās pašas likumu prasības, kas lielrūpniekiem.
Nodokļu slogs uz vienu mazā uzņēmuma vai amatnieka izstrādājuma vienību izveidojas nesalīdzināmi lielāks par lielrūpnieku produkciju. Darba drošības un ugunsdrošības normu izpilde ir praktiski neiespējama, jo prasības radītas lielražotāju situācijai, rēķinoties ar to milzīgo atbildību, iespējamiem zaudējumiem utt.
MVU un amatnieki ir nodarbināto kategorija, kurai ir salīdzinoši neliels, vai pat nepastāv administratīvā darba īpatsvars. Amatnieks, strādājot viens, vai vadot meistardarbnīcu nav spējīgs atrast laiku likumdošanas labojumu un izmaiņu ierosināšanai, kur nu vēl realizācijai. Vai tas ir iemesls valsts pārvaldei nerēķināties ar šīs grupas vajadzībām? Latvijas Amatniecības kamera (LAK), kas pārstāv amatniecības sektorā nodarbinātos, ir panākusi, ka deviņdesmito gadu sākumā, tika atjaunots likums par amatniecību, nosakot tās profesionālās darbības jomas, kas saucamas par amatniecību. Skatīt LAK mājas lapu www.lak.lv. LAK darbības laikā ir izveidoti profesiju standarti un kvalifikācijas prasības atbilstošajos amatos. Šos regulējošos dokumentus ir izstrādājušas attiecīgo nozaru profesionāļu organizācijas - biedrības, brālības. Šobrīd LAK ir reģistrēti vairāk kā 16 tūkstoši biedri. Pēc dažādiem pētījumiem, ar amatniecību Latvijā nodarbojas no 50 līdz 150 tūkstošiem nodarbināto. Un pat ja tie būtu tikai 16 tūkstoši reģistrēto cilvēku, vai šis skaitlis ir tik neliels, lai to ignorētu?
Atbildība un kvalifikācijas
Ja amatniecības vidē, vismaz likumdošanas līmenī, ir atjaunota ES valstīs pieņemtā un vēsturiski izveidojusies kvalifikāciju sistēm - māceklis, zellis un meistars, tad rūpniecības vide, šobrīd, nesteidzas ar strādājošo vides sakārtošanu. Ieviestas un sakārtotas kvalifikāciju prasības ļauj noteikt atbildības līmeņus, kas ir svarīgi tālākai ražošanas sfēras likumdošanas uzlabošanai.
Latvijas likumdevēji, lielo ražotāju pavadā, vēl joprojām, nesaskata atšķirības starp lielo ražotāju un MVU un amatnieku vajadzībām. Kādēļ ar likumu ir jānosaka dažādu uzraudzības organizāciju (ugunsdrošība, darba drošība, energoapgādes pārraudzība u.c.) ekonomisko interešu apmierināšana vidē, kurā nodarbinātie, lai sasniegtu atbilstošu kvalifikāciju, ir spiesti apgūt šīs zināšanas, un ir paši spējīgi atbildēt par savu īpašumu? Kādēļ vienādas prasības tiek izvirzītas lielajam ražotājam un bezsēriju produkcijas radītājam? Vai tiešām atbildības nasta ir vienlīdzīga, ja uzņēmumā strādā 100 vai 2 cilvēki? Mazo ražotāju produkcija nespēj nest tādus riskus, kas liktu iegrožot to darbības (atskaitot energoapgādi, auto un lidmašīnu būvi, iekārtu ražošanu u.c., bet šīs sfēras jau tiek reglamentētas ar atbilstošu likumdošanu). Galu galā, ja amatnieks pārdod galdu, kas izjūk pēc trīs dienām, tas drīz bankrotēs, un radītais risks ir niecīgs, salīdzinot ar tūkstoš eksemplāru draņķīgas produkcijas nonākšanu lielveikalu tīklos, kur sadzīt rokās ražotāju un piedzīt kompensāciju vai naudas atmaksu ir praktiski neiespējami.
Kā panākt kvalifikāciju kvalitāti?
Amatniecībā. Likums par amatniecību nosaka, ka LAK ir tiesības veikt amatniecībā nodarbināto reģistrāciju un kvalifikāciju. Šāda prakse ir arī vairākās Centrāleiropas valstīs, un bija arī Latvijā līdz 1940.gadam.
Šobrīd, pazemojot jebkuru Latvijas uzņēmēju par komersantu (jaunais Komerclikums vārdu uzņēmējs aizstāj ar komersants - Cilvēks, kas nodarbojas ar liela apjoma tirdzniecību (skaidrojošā vārdnīca)), un neveidojot MVU un amatniecību atbalstošu likumdošanu, ir izveidota ekonomiskā un saimnieciskā situācija, kurā MVU un amatniecībā nodarbinātie neredz vajadzību pēc sertificēšanās un kvalificēšanās, jo nav būtisku ieguvumu.
Ražošanas sektorā, lielo īpašnieku pārstāvji apzināti kavē strādājošo kvalifikāciju sistēmas izveidi. Eiropas Savienības likumdošana nosaka 8 līmeņu kvalifikācijas sistēmu nodarbināto izvērtēšanai. Nosakot kvalifikācijas prasības katram līmenim, arī Latvijā, rodas iespējas sakārtot strādājošo vidi. Kaut vai nosakot minimālo stundu likmi par atbilstoši kvalificēta speciālista darbu. Latvijas likumdevēji, izmantojot situāciju, ka strādājošajiem nav spēcīgas atbalsta organizācijas, turpina strādāt lielo īpašnieku interesēs, ļaujot tiem privatizēt pēdējo neprivatizēto - Latvijas darbaspēku.
Lai esošās un topošās kvalifikāciju sistēmas būtu darboties spējīgas - tās nedrīkst veidot kā politisku instrumentu, vai privātā sektora biznesu. Reālas kvalifikāciju prasības var un drīkst izstrādāt tikai atbilstošās nozares profesionāļu grupa, kā tas notiek Latvijas Amatniecības kameras gadījumā. Veidojot kvalifikāciju sistēmas kā privātā sektora izsniegtas kvalitātes zīmes, tiek izveidota situācija, kurā, kā jebkurā uzņēmējdarbībā, par prioritāti tiek noteikta kvalifikāciju piešķīrēja peļņa. Tas neatbilst valsts un nodarbināto interesēm.
Kvalifikāciju prasību noteikšana un ieviešana rūpniecībā strādājošajiem uzlabotu konkurences iespējas starp dažāda lieluma ražošanas struktūrām.
Profesionālā izglītība
Lai nopietni runātu par Latvijas tautsaimniecības atveseļošanu (nevis pastutēšanu), ir jāizmaina sagruvušās ēkas pamati - profesionālā izglītība. Šobrīd, profesionālā izglītības sistēma neapmierina ne lielos ražotājus, ne amatniekus.
Ražotāju un amatnieku prasības un vajadzības pēc profesionālās izglītības diametrāli atšķiras. Lielajiem ražotājiem ir nepieciešami šauri specializēti darbinieki - lentzāģa operatori, aušanas iekārtas operatori utt., kuru apmācībai ir jāziedo minimāli līdzekļi maksimāli ātrā laika posmā. Savukārt mazajiem uzņēmumiem un amatniecībā ir vajadzīgi ļaudis ar vispusēju izglītību - materiālu un tehnoloģiju zināšanām, praktiskā darba spējām, uzņēmējdarbības pārzināšanu, produktu un pakalpojumu izstrādāšanas un idejas radīšanas prasmēm.
Lielražošanai ir vajadzīga izglītība, kas tiek organizēta kursu veidā, maksimāli ekonomējot izmaksas, un, nereti, paši ražotāji spēj šādu apmācību arī realizēt. Kādēļ gan, lai iegūtu lentzāģa operatoru, ražotājam būtu jāgaida četri izglītošanās gadi, un kādēļ tam būtu jāapmaksā liekais izglītības process? Lielo ražotāju vajadzība pēc vispusēji izglītotiem speciālistiem ir niecīga - tādi ir vajadzīgi cehu vadītāju, produktu izstrādes amatos. Šādām vajadzībām sagatavotus speciālistus ražotāji varētu iegūt no pareizi veidotas profesionālās izglītības, kas nepieciešama arī mazajiem uzņēmumiem un amatniecībai.
Amatnieciskā izglītība nav jāizdomā no jauna. Centrāleiropas valstu prakse ir iepazīstama ikvienam interesentam. Par piemērotāko profesionālās izglītības veidu amatniecības un mazo uzņēmumu vajadzībām Eiropā atzīst duālo izglītības sistēmu. Duālā izglītība balstās uz vispārējo un teorētisko zināšanu apguvi centralizētās mācību iestādēs (Latvija var pārveidot profesionālās izglītības iestādes), un praktisko iemaņu apguvi prakses vietās kur apmācāmais vairāku gadu laikā iepazīst reālos darbības procesus, sākot no darbavietas iekārtošanas, darbarīku apguves, līdz pat uzņēmējdarbības praktiskajām iemaņām. Sasniedzot atbilstošu izglītību un spējas, jaunais speciālists pretendē uz atbilstošas kvalifikācijas iegūšanu, iesaistoties profesionālajās organizācijās.
Šāds izglītības modelis ļauj kvalitatīvāk apmācīt speciālistus, ekonomēt līdzekļus uz skolu aprīkojuma rēķina utt.
Tālākai izglītībai, profesionalitātes celšanai, pārkvalificēšanai tiek veidoti amatniecības centri, kur vienuviet ir pieejamas jaunākās tehnoloģijas, iekārtas, materiāli un to darbībā piedalās profesionālo organizāciju izvirzīti speciālisti. Ir dzirdēts arguments, ka tik dārgu ekstru Latvijas valsts nevarot atļauties. Bet, kas gan ir viena šāda centra izveide Latvijā, ja to salīdzina ar neefektīvo līdzekļu ieguldīšana atsevišķu profesionālo skolu aprīkojuma izveidē? Vācijā viens šāds centrs tiek organizēti uz, vidēji, miljons iedzīvotājiem. Pēc nozaru profesionāļu vērtējuma Latvijā būtu nepieciešama viena šāda profesionālā centra izveide. Ar šādu centru uzbūvi var iepazīties LAK mājas lapā.
Tik daudz darāmā
Vēl neminētas ir neskaitāmas lietas, ko iespējams mainīt un uzlabot Latvijā politiskajā, ekonomiskajā, izglītības un tautas izpratnes līmenī, kas spētu mūs pareizi izprast un izmantot mūsu ekonomisko potenciālu. Rakstam pievienoju arī LAK izstrādātos ieteikumus valdībai, ekonomiskās situācijas uzlabošanai.