“Daļa cilvēku pēkšņi kļuva par bagātniekiem, viņi kļuva nepiepildāmi savā mantkārībā – sāka krāt mantu mantas dēļ. Bagātība kļuva par pašmērķi. Bet Dievs cilvēkam dāvā bagātību, lai viņš savu mantu varētu pareizi sadalīt – ne tikai sev, bet arī palīdzot sabiedrībai. Tad arī viņš būs pildījis Dieva likumu,“ saka baznīcas galva. Aleksandrs atgādina, ka agrāk turīgi ļaudis domājuši, kā palīdzēt citiem: ņēmusi audzināšanā bāreņus, aprūpējuši slimnīcas un ubagu mājas. Tika dibinātas dāmu komitejas, kuras regulāri lēma, kam konkrētā brīdī palīdzēs. Saskaņā ar agrāko laiku audzināšanu turīgi cilvēki saprata, ka bagātībā jādalās, nedrīkst dzīvot tikai sev, atgādina mācītājs.
“Tagad cilvēki, kuriem vajadzēja domāt par sabiedrības labklājību, nonākuši dvēseles krīzē. Cilvēki, kam ir daudz naudas un vara sadalīt naudu, ir zaudējuši jebkādu dzīves garšu un jēgu, viņiem eksistē vairs tikai nauda. Bet pasaules vēsture liecina, ka nauda visbiežāk nav nesusi laimi. Mūsu materiālā krīze sākās, jo daudzi aizmirsa, ka pastāv Dievs, ka Visumā pastāv taisnīgums. Kādreiz katrs saņems pēc taisnības, tas brīdis kaut kad pienāks,” intervijā saka Aleksandrs. Kad, peldēdamies zeltā, cilvēks par to aizmirst, tad iestājas dvēseles krīze, bet pēc tam ekonomiskā krīze. Krīze grieķu valodā nozīmē – tiesa, skaidro mācītājs.
“Dievs ilgi pacieš, taču, redzot, ka cilvēki tik tālu aizmaldījušies, viņš pieļauj, nevis sūta krīzi. Tā teikt – negribējāt dzīvot pēc maniem likumiem, tad nu dzīvojiet, kā zināt, redzēsiet, kas no tā sanāks. Jau agrāk vēsturē ir bijis, ka miljonāri bankrotē, izdara pašnāvību, jo viņiem ir zudusi dzīves jēga. Paskatieties uz vienkāršiem ļaudīm! Viņi ir dārzā kaut ko izaudzējuši un nav badā. Un priecājas par visu, kas viņiem ir. Šādam cilvēkam nav dvēseles krīzes. Un kā gan cilvēki dzīvoja kara laikā?” saka metropolīts Aleksandrs.