Liela daļa sabiedrības jau kopš sākta gala nevēlējās, lai Mūrnieces kundze ieņemtu šo amatu otro reizi, un daudzi pieprasīja, lai viņa atkāptos uzreiz pēc Jēkabpils traģēdijas. Taču arī pārējiem, kas deva ministrei otro iespēju, bija skaidrs - ja viņa nespēs pildīt dzelžaino apņemšanos sakārtot iekšlietu sistēmu, tad nāksies aiziet. Šķiet, ka ministre beidzot arī pati atskārtusi, ka neko daudz mainīt nespēj.
Valsts un pašvaldību darbinieki - tāpat kā citi ļaudis - ir samērā viegli aizkaitināmi un ātri apvainojas. Taču pārlieku emocionalitāte, jo īpaši iekšlietu struktūru vadībā, ir nevēlama īpašība.
Diemžēl tā ir izpaudusies gan asos izteikumos, gan radikālā un, iespējams, nepārdomātā rīcībā, piemēram, pēkšņi liedzot policistiem strādāt vairāk nekā 12 stundas 24 stundu laikā.
Demisijas raksts tikai apstiprina šo nelīdzsvarotību. Jo - ja reiz teici, ka esi nastu pacēlusi, tad vajadzēja nest līdz galam. Redzami uzlabojumi policijas darbā ar laiku aizdarītu nelabvēļiem mutes.
Diemžēl tagad paliek tāda kā vilšanās - sasolīja lielas lietas, bet nekā no tā neizdarīja. Nomainīja veco gvardi, salika jaunus (cerams, ka ne tikai sev tuvus, bet arī profesionālus un perspektīvus) kadrus, kam nu tagad atkal jāgaida, kāds būs nākamā ministra redzējums problēmu novēršanai.
Doma, ka ministre vienkārši cimperlējas un vēlas, lai viņu palūdzas palikt, lai tad uz balta zirga iejātu atpakaļ kā uzvarētāja ar vēl stiprāku mandātu, cerams, ir tikai hipotēze, kas ir tālu no realitātes.
Šāda pieeja, protams, valdības veidošanā nav pieņemama, un Dombrovska kungam jāmeklē nopietnāks kandidāts, par kuru nebūs šaubas, ka tam ir gan saprašana, gan autoritāte ne tikai smago nastu celt, bet arī sekmīgi nest.